1836 – brauciens uz Hījumā!

Dažreiz dzīvē gadās pavērsieni, kad nākas paņemt pauzi un sagrupēties pirms nākamā soļa. Atkāpties, lai sakoncentrētos jaudīgākam ieskrējienam. 1836 projekts nav aizmirsts un ar jaunu sparu turpināsies nākamgad!

Lai mūsu kumeļi, stāvot dīkā,neierūsētu, nolēmām tos izkustināt un doties improvizētā braucienā uz Igaunijas salu Hījumā, par ko bija dzirdēts daudz interesantu stāstu, bet nekad nebija izdevies pabūt klātienē. 

Mūsu trešais ceļa biedrs, Jānis Liksts, sens Freda draugs,  ir liels motociklu cienītājs, bet bez iepriekšējas pieredzes ar enduro motocikliem. Piedāvājam viņa pārdomas par šīm dienām Igaunijā, meklējot brīvību:

“Cilvēks, apseglojis motociklu, spēj koncentrēties tikai uz kārtējo savas sacīkstes sekundi; viņš ieķeras laika gabaliņā, kas atrauts gan no pagātnes, gan nākotnes; viņš ir izplēsts no laika nepārtrauktības; viņš ir ārpus tā; citiem vārdiem runājot, viņš atrodas ekstāzes stāvoklī, viņš neko nezina ne par savu vecumu, ne savu sievu, bērniem, rūpēm un, secīgi, nebaidās ne no kā, jo baiļu avots ir nākotnē, bet viņš ir atbrīvots no nākotnes un viņam nav, no kā baidīties.” /Milans Kundera, “Nesteidzība”/

Labi atceros savu pirmo pieslēgšanos internetam. Tiku atstāts vienatnē ar iezvanpieeju uz 10 minūtēm. Līdz tam ārpasaule sākās kaut kur tūlīt aiz kupicām. Bet tā, kas aiz upes, jau bija pārpasaule. Un te, pēkšņi – raksti “vēvēvē” un viss, par ko tu, kūļājot gumijniekus uz piena galda, esi sapņojis, savādā kārtā ļauj sev pieskarties un kļūst tuvs. Pirmā lapa, ko es atvēru, bija harley-davidson.com.

Divdesmit gadus vēlāk pie krustojuma ievēroju, ka ielas malā stāv jauneklis un ilgi skatās uz manu motociklu. Īsi pirms zaļā iedegšanās, kā tāds Avotu ielas Cēzars, viņš paceļ augšup īkšķi, es atbildu ar ieturētu galvas mājienu un tūlīt arī jābrauc. Aptuveni pēc 30 metriem motociklam izpūš galvas blīvi un ar to arī sezonai tiek pielikts punkts. Man ir rets motocikls un detaļas es saņemtu ar pirmo apkures rēķinu.

Nedēļu pagaudojis tuvākajiem par nekodarīt, kādā vēlā vakarā saņemu Alfreda zvanu: “Paklau, sūds ar visām vecenēm, есть дела поважнее. Mēs ar Andi laižam uz Hījumā. Tu būtu gatavs braukt? Izbraucam parīt.”

Protams, ka esmu gatavs braukt. Nu, kādi varētu būt iemesli nebraukšanai, ja tava ģimene ir pieradināta lapsene, tavs darbalaiks ir visa tava dzīve un nav pat nevienas slimības, kas neļautu atrauties no zemes?

Nekad neesmu bijis kopīgā moto braukšanā. Vakarā pirms izbraukšanas joka pēc pārlapoju 1936.g. “Kareivja rokas grāmatu” – vīru pasākums tomēr. “On The Way of Freedom” – tā sauc Anda iniciēto enduro ceļojumu projektu. “Banāls nosaukums,” nodomāju, trinoties pa māju ar pasi vienā rokā un zābakiem otrā, taču tūlīt pat domās uzsitu sev pa pirkstiem – “Ko tu maz zini par brīvību, draudziņ? Un, ja nu nav precīzāka apzīmējuma? Ja nu patiešām tā ir tīrākā brīvības forma?”

Jau, izbraucot no Rīgas, mani pārņem priekšnojauta, ka turpmākajās dienās gaidāma lāzeroperācija. Andis ar Fredi sarunās urbjas arvien dziļāk vienā tēmā. Sēžu, lielākoties klusēju, jo ir neliels satraukums. Pirms dažiem gadiem dabūju nopietni pacīkstēties ar veselību. Toreiz viena dāma mani nosēdināja sev pretī un teica tā – “Kad tu sāksi ar sevi runāt, ko?”

Pirmie metri Hījumā mūs sagaida ar lielisku laiku, skaistu, akmeņainu pludmali, bet mani ar katastrofu. Fredis ar Andi aizbrauc pa priekšu, bet es, vēl īsti nesaprotot, ko darīt ar superjaudīgo huskvarnu, noliekos garšļaukus. Jūtu –izsists labās rokas īkšķis, taču braukt varēs. Pēc brīža satieku biedrus, Andis uzmundrina – “Nekas, pirmie pieci gadi ir tie grūtākie, pēc tam jau aiziet.”

Mūsu braukšanas prasmes atšķiras pamatīgi. Andis ir divkārtējs Latvijas čempions skijoringā, ar motociklu apbraucis pasauli, Fredis vienkārši ir ciema puika, kurš nekad tā īsti nav nokāpis no motocikla. Izdauzījušies ar dažādiem motocikliem, abi jau gadiem ir piezemējušies enduro pasaulē. Šķiet, neviens ar mani neauklējas – vīri brauc savā tempā, proti, ļoti ātri pazūd no redzesloka – par ko esmu pateicīgs, taču apetīte rodas, ēdot. Kuļoties pa aizmuguri, pamazām sāku sajust motociklu un nu jau vairs neesmu mierā ar to, ka viņiem mani jāgaida katrā vietā, kur es varētu aizbraukt nepareizi.

Nav labākas skolas par šo. Andis ar Fredi ik pa brīdim man atšķir pa kādai enduro ābeces lapai un es cenšos visu ievērot. Kad nonākam man jau nedaudz pazīstamākā vidē – meža takās – kļūst vieglāk. Izvelku noputējušu ierakstu, kas tapis, bērnībā trenkājot Deltu – vismaz zinu, kā mainās un var mainīties ceļa segums, profils. Tagad jau var nedaudz pasēdēt astē un pavērot biedrus – esmu papagailis, kurš atkārto visas viņu kustības. Dažbrīd veiksmīgāk, dažbrīd ne tik ļoti, taču manis gaidīšanas laiks, šķiet, samazinās. Jau vēlāk Andis teiks – “Janka, priekš pirmās reizes.. tev ir kaut kāds enduro gēns,” bet pagaidām, pirmās dienas izskaņā, joprojām cenšos nenokrauties.

Hījumā izrādās fantastiska vieta šādām nodarbēm. Uz dažām dienām par mūsu bāzi kļūst būdiņa pašos salas rietumos, jūras krastā, kur daba ir paspēlējusies un viss izskatās.. nedaudz ne tā, kā esam pieraduši. Neesmu pārliecināts, ka tur, starp akmeņiem un kadiķiem, vispār mēdz būt rudens. Toties igauņi paši par to nešaubās, tāpēc septembra vidū atpūtas bāzē esam vienīgie. Mūsu rīcībā ir vismaz 10 dušas, trīs plītis, bet braucot brīžiem šķiet, ka visa sala.

Pilnīgai vientulībai ir arī ēnas puse. Tuvākais benzīntanks un veikals atrodas pietiekami tālu, lai līdz tiem nokļūtu ātri, laužoties pa brikšņiem. Tuvojas vakars, un pieņemam lēmumu turpināt ceļu pa asfaltu. Negaidīti, taču tieši tur beidzas mūsu pirmā diena – Alfreda motociklam pirms pašas Kerdlas pilsētiņas aizmugurējā riepa nolaiž gaisu. Andis aizbrauc pēc busa, Fredis aiziet sēnēs, bet es palieku pie motocikliem – vēl ir gaišs un tieši šādam brīdim man somā ir Lorkas “Lekcijas”.

Pēc četrām dienām ar huskvarnu esmu pilnīgi pārliecināts, ka tieši no turienes ir iespējams izvilināt duendi. “Tātad – duende ir spēks, nevis darbs, cīņa, nevis doma. Es atceros kāda veca ģitārista teikto: “Duende neatrodas rīklē, bet kaut kur pašos dziļumos un kāpj augšup no kāju pēdām.”” Tas motocikls ir biedējošs savā atsaucībā uz neprāta impulsiem. Fredis, atgriežoties Rīgā, atzīs, ka tikai šajā braucienā nedaudz sataustīja huskvarnas spēju robežas.

Ir sākusies jauna diena un, pirms turpināt taustīt pamatā savu spēju robežas, Fredis nobortē riepu, salīmē kameru un uzbortē riepu atpakaļ, nenoņemot riteni. Man viss šķiet normāli, es neesmu mainījis tieši nevienu enduro motocikla riepu, taču Andis līdz pēdējam brīdim netic, ka sanāks. Bet sanāk. Tad atklājas, ka neviens nav paņēmis pumpi – to kungi nolemj meklēt kaut kur tuvāk civilizācijai. No tikšanās ar iezemiešiem viņi atgriežas ar šādu vēsti – “Satikām vienu igauni, viņš mūs gaidīs sešos pie sērfinga bāzes, viņam ir kā-tē-ems, parādīs vietējās takas.”

Līdz sešiem vēl ir ļoti daudz laika braukšanai. Pēc kādas stundas mums apnīk mīcīšanās pa piekrasti, turklāt gribam līdz pusdienlaikam nokļūt Emmastē, kur jāuzpildās, tāpēc dodamies meklēt ātrumposmus. Un atrodam arī. Savā ziņā šī man jau ir pavisam pazīstama teritorija – aiz muguras ir simtiem tūkstoši kilometru dažādās Subaru automašīnās un, lai arī garas sānslīdes ar motociklu ir pirmoreiz, šis ātrums ir pazīstams. Protams, nekādas atlaides! Vienu no šādiem posmiem finišējam reizē – tik vien, cik akmeņu lidošanas intervāla atstatumā – saskatāmies un… Sabrūk mana pēdējā pretestība kopā braukšanai. Ja līdz Hījumā braucienam man bija pilnīga pārliecība, ka motocikls ir paredzēts vienam cilvēkam kaut vai tāpēc, ka tam pasē ir rakstīts “solo”, bet klubos stājas aiz garlaicības, tad tur, meža vidū, kad tev tikko bijis sekss ar pašu nelabo, nav precīzākas fotofiksāžas brīvībai, kā tā, ko tu ieraugi biedru acīs. Viņi zina, kur tu tikko atradies.

Norunātajā laikā esam, kur jābūt. Igaunis Kaio ir jauns čalis, kurš pusi gada pavada, strādājot Hījumā “Surf Paradiis”, bet otru pusi Otepē par sniega motociklu instruktoru. Gribas teikt – kā jau ierasts ar igauņiem, viņš ir nedaudz atturīgs – taču tas droši vien nebūtu korekti. Nu, nav tur cilvēku – prakses trūkums, ne atturība! Tās pusotras stundas laikā, ko braucam ar Kaio, es ievēroju divus makšķerniekus un divus parastus cilvēkus.

Sākums ar Kaio man ir grūts – viņš met cilpas kā zaķis, esmu pēdējais un divreiz nākas slāpēt motociklu, lai sadzirdētu, kur pārējie aizbraukuši. Tad Andis saka, lai braucu kā trešais un pēkšņi zobrati atkal saslēdzas. Viss it kā jau zināms – ātrums, lēcieni, līkumu trioles, daļu no takām jau iepriekš esam uzoduši, taču Kaio diriģētas, tās plūdeni savienojas. Šī nepārtrauktība ir maģiska, visu laiku ir sajūta, ka tūlīt būs vēl augstāks pakāpiens. Un tā, protams, arī notiek – īsi pirms saulrieta Kaio mūs izved liedagā.

Noslēgums ir pusstundas brauciens pa pastkarti – pretī rietošajai saulei, gar jūras krastu. Pārmaiņus smilšainais, te akmeņainais segums vairs nav tik nesaprotams kā vakar, ritms ir vienmērīgs, un pēc brīža es sasniedzu meditatīvu stāvokli. Finišējam “Surf Paradiis”. Kaio tiek pie latviešu alus, vēl tikai daži foto un mūsu dienas Hījumā ir noslēgušās.

Atceļš sākas nākamajā rītā. Nedaudz kavējam prāmi, taču Andis ļoti pārliecinoši iedzen waze. “One ticket to the moon, please”, viņš saka biļešu meitenei būdiņā tieši astoņos divdesmit. Meitene drukā biļeti un sāk smaidīt uz izkušanas robežas. Smaidām arī mēs. Fredis rod skaidrojumu – “Tu iedomājies, kāds testosterona mākonis viņai uzvēlās no trīs tēviņiem pēc visa šitā! Nu, kā lai nesmaida!”

Pērnavā mēs šķiramies. Andis ar busu dodas uz Rīgu, bet mums ar Fredi priekšā vēl divas dienas absolūtas brīvības, mežu, ātru grants ceļu un vietējās smilšu Dakāras, kur laiks sašaurinās līdz šim brīdim un nav nekādas iespējas izvairīties no sarunas ar sevi.

Kopš dienas, kad pirmoreiz atvēru internetu, lai ierakstītu harley-davidson.com, ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi. Kur, pie velna, es biju visu šo laiku!? “On The Way of Freedom” patiešām ir precīzākais nosaukums tam visam.