1836 – desmitās ekspedīcijas otrā diena

Es atzīstos, ka tik lielu enduro motociklu entuziastu grupu neesmu Latvijā saticis. Vadītājs  Andris no Krāslavas saka, ka šodien ir darba diena, tāpēc savācāmies tikai 12. Braucienam pievienojies arī Vilnis Zeiza no Asūnes, ar kuru tikāmies iepriekšējā ekspedīcijā. Andris  izstāsta par šodienas maršrutu, kas ir īpaši sagatavots mums. Mērķis ir pamesta padomju armijas bāze un interesantākās vietas apkārtnē. Pārrunājam drošību un braukšanas noteikumus grupā. Mums tiek atvēlēta vieta grupas priekšgalā, tūlīt aiz vadītāja. Uz kādu laiku savas kartes un Garmin navigāciju varu droši likt malā. Izbraucam no Naujenes, un jau pēc mirkļa ir pirmais stāvais pakalns. Braukšanas prasmes ir dažādas, citiem veicas labāk, citiem lēnāk, bet visi tiek sagaidīti un braucam tālāk kopā. Meža takas ir fantastiskas, ar upju sķērsošanu un skaistiem skatiem. Īpaši daudz gan skatīties laika nav, jo temps ir diezgan labs un prasa koncentrēšanos. Ir dažas vietas, kur kļūda varētu maksāt ripošanu no kraujas. Tik traki jau nebūtu kā lielajos kalnos, jo vismaz motociklu varētu atrast, bet patīkami noteikti ne. Ik pa brīdim apstājamies un pārskaitām braucējus. 

Tā kā diena ir ļoti karsta, jau drīz beidzas ūdens rezerves, kuras papildinām no akas vecticībnieku ciematā. Pie akas atkal satiekam Matīsu, kurš ir vedis laivas, jo šeit pierobežā ir jāstrādā aktīvi.

Braucot pa meža takām, sasniedzam pamesto armijas bāzi. Kā stāsta, tā esot glabājusi lielas degvielas rezerves padomju armijas vajadzībām, neparedzētiem gadījumiem. Viss esot bijis  slepens un nomaskēts. Šodien ir redzams kā daba uzlauž asfaltu, sagrauž ēku sienas un ielauž jumtus, vien pazemes betona bunkurs būs vēl izmantojams kādu laiku.

Papētam apkārtni, pabraukājam, vieta vilina ar saviem pagātnes noslēpumiem. Atvērtas lūkas uz bezdibeņiem, nezināmas ķīmisku vielu kaudzes. Mapo paceļ, pakrata gāzmaskas filtru un no tā izkrīt komjauniešu nozīmīte.

Braucam pusdienot uz Krāslavu. Kafejnīca jau ir rezervēta bēru mielastam, bet, neskatoties uz to, saimnieces piekrīt mūs pabarot un ierāda vietu blakus telpā.

Esmu sajūsmā par solidaritāti un izpalīdzību braucēju starpā. Krāslavas benzīntankā vienai riepai nepieciešams remonts. Kamēr daži remontē, pārējie pacietīgi gaida. Komanda ir ļoti raiba – visdažādākie motociklu modeļi, diezgan atšķirīgs braucēju vecums. Būtībā mūsu haskiji ir jaunākie un modernākie motocikli starp visiem, bet šeit tam nav nekādas nozīmes. Braukšanas azarts, emocijas un prieks ir tas, kas vieno. Aptaujā par labāko motociklu visi atzina leģendāro Honda XR400. 

Paliek jau vēls, un no Krāslavas daži braucēji dodas uz mājām, bet mēs braucam uz Varnavičiem, kur ir sarunāta tikšanās ar Edu, kurš ir motociklists ar lielu pieredzi, uzaudzis un dzīvojis šajā apkārtnē, kolorīta personība un savā ziņā autoritāte. Latgaliešu viesmīlībai nav robežu, mums ir piedāvātas naktsmājas un vakariņas. Eds mūs sagaida ar savu Honda “Blackbird” un aicina mūs apskatīt dažas interesantas vietas. Pirmajā brīdī es nesaprotu, kā mēs tagad brauksim, jo baiks, enduro un grants ceļi kaut kā neiet kopā. Pēc mirkļa mēs jau mēģinām turēt līdzi, jo Eds brauc it kā tas viss būtu svaigi klāts asfalts. Piebraucam vietā, kur puse Daugavas pieder Latvijai un otra puse Batkrievijai. Atpakaļceļā Eds mūs ieved mežā un parāda senu robežakmeni, nošķelts ar krustu, ar kādiem reiz tika iezīmētas īpašumu robežas. Atspirdzinoša pelde Šilovkas ezerā un dodamies pie Eda uz mājām. Mēs tiekam sagaidīti ar bagātīgi klātu galdu un mums pievienojas vēl daži motociklisti no vietējā kluba ar ielas motocikliem. Apbrīnojamas ir viņu braukšanas iemaņas pa šiem grants un smilšu ceļiem, kur pat manai huskvarnai brīžiem stūre ir jāpietur stingrāk.

Vakars paiet klausoties Eda ceļojumu stāstus un piedzīvojumus.