1836 – desmitās ekspedīcijas trešā diena |

Eds mūs modina ar kafiju. Agri no rīta mums ir sarunāta tikšanās Krāslavas vecticībnieku dievnamā. Mūs sagaida Vitālijs. Senais koka dievnams nodega 2002. gadā, par laimi tika izglābtas vērtīgas ikonas. Šobrīd vietā ir uzcelts jauns ķieģeļu dievnams līdzīgs kādreizējai koka ēkai. Daudz uzzinām par vēsturi un vecticībnieku dzīvi Latgalē. Vecticībnieku skaits samazinās, bet tomēr ceram savā ceļā vēl sastapt kādus, kuri dzīvo pēc senajām tradīcijām.

Dodamies tālāk uz vietu, kur satiekas trīs valstu robežas: Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas. Ceļš iet tuvu robežai, bet visur ir saliktas ceļa zīmes “Braukt aizliegts”. Satiksmes noteikumus nepārkāpjam un meklējam apkārtceļus pa mežiem un takām. Mežā atduramies pret upi, tā ir jāšķērso. Atceroties iepriekšējo pieredzi ar viltīgajām Latvijas upēm, mēs staigājam un pētām šķērsošanas vietu, mēram dziļumu un grunts segumu. Uzmanība atmaksājas, jo zem ūdens atrodam nogrimušu koku.

Kādu kilometru no trīs valstu robežpunkta mūs aptur robežsargs, pārbauda dokumentus un izstāsta pareizāko ceļu līdz mūsu mērķim. Piebraukt iespējams tikai no Lietuvas puses, kurp arī dodamies.

Par šīs ekspedīcijas galamērķi izvēlamies Ēģipti, sava nosaukuma pēc, ciemu Daugavpils novada Medumu pagastā uz Latvijas-Lietuvas robežas. Kad iebraucam Ēģiptē, nekādu ciemu tur neatrodam, nav ne zīmes, ne norādes, lai gan tas ir atzīmēts kartēs. Izrādās, ka ciems, agrāk saukts arī par Vilkumiestu, ir izzudis. Kā liecība ir baznīcas drupas, kuras sienu apmetumu apēd gliemeži un ar sūnu aizaugoša kapsēta. Lasu nejauši atrastā akmenī gravētu uzrakstu: Ēģiptes (Vilkumiesta) pastorāta mācītāja, Raiņa skolotāja, Oskara Svensona 1822-1884 dzimtas kapi.

Dodamies Daugavpils virzienā, ceļš mūs ieved Berķenelē un pamanām norādi: Raiņa māja. Berķeneles pusmuiža ir Jāņa Raiņa bērnības zeme. Ēģiptē Rainis ir mācījies ābeci.

Vēlāk savus bērnības iespaidus Rainis ir atspoguļojis dzejā. Muzeja vadītāja Inese mums uzdāvina Raiņa krājuma “Dagdas piecas skiču burtnīcas” nodaļu, kas pilnībā veltīta Berķenelei.

Tik notālēm vien es varēju sēdēt

Un drūmi vientuļā skaistumā vērties.

(Rainis, no dzejoļa “Ezers”)