1836 – devītās ekspedīcijas ceturtā diena

Respektējam klusumu un ceļa zīmes, atstājam motociklus stāvlaukumā puskilometru pirms ciemata robežas. Tūristus neredzam, tas šķiet cerīgi. Ieejam ciematā, uzreiz iekrīt acīs kontrasts starp divsimtgadīgām vēsturiskām guļbūvēm un samērā pieklājīgām mašīnām pagalmos. Turpat gludi nopļauti mauriņi, alumīnija siltumnīcas un ierīkotas grila vietas. Tas viss šobrīd izskatās vairāk pēc daugavpiliešu brīvdienu vasarnīcām. Cerība satikt šeit īstos vēsturiskos iemītniekus un to pēctečus strauji sarūk. Tiekam līdz ciemata vizītkartei – svaigi rekonstruētai koka viensētai, kurā ierīkots Slutišķu vecticībnieku ciemata muzejs. Muzeja saimniece apstiprina mūsu bažas – ciematā ir palicis tikai viens pēdējais īstais starovers Arkādijs. Pēc pāris minūtēm jau klauvējam pie Arkādija durvīm. Iznāk visai mūsdienīga izskata vīriņš. Uz jautājumu, vai viņš tiešām ir īstais, Arkādijs smaidīdams nober: “Dievam ticu, ikona mājās stāv, lūgšanas skaitu.” Piektajā paaudzē vecticībnieku pēctecis vēl atceras bērnības laikus, kad garīgā dzīve ciematā vēl kūsāja, kad pops brauca no Krāslavas iknedēļu un lūgšanas skanēja katrā mājā. 

Pārdomājot Slutiškos savākto materiālu, skaidrs, ka aiz autentiskās fasādes šeit īsti vairs nav vecticībnieku gara. Sakārtoti muzeji īsti nav mūsu formāts, bet Latgales staroveri ar savām saglabātajām tradīcijām šķiet pārāk interesants temats, lai no tā atteiktos. Ir zināms, ka Latgalē vēl ir saglabājušās vairākas vecticībnieku kopienas, tātad iespēja satikt šos ļaudis mums vēl ir.