1836 – divpadsmitās ekspedīcijas piektā diena

Lielauces pils savulaik uzbūvēta neoklasicisma stilā, 19. gs., pēc vācu arhitekta Iversa projekta. Šobrīd pils un tai piederošais muižas parks uzticēts apsaimniekošanai Latvijas Lauksaimniecības universitātei, bet skats, kas vērojams šeit, nevieš pārliecību par procesiem, kuriem būtu jānodrošina šī kultūrvēsturiska objekta saglabāšanu nākamajām paaudzēm.
Savukārt, Latvijas mežiem piederošie mazie, peldošie namiņi ir gatavi uzņemt ceļotājus, makšķerniekus kā arī vēžotājus. Šobrīd gan ūdenstilpni skārusi kārtējā vēžu epidēmija, kā rezultātā, ne naktī ar lukturiem, ne rīta saules staros mums tos neizdodas ieraudzīt.

Piestājam pie Lielauces luterāņu baznīcas, kur 1934. gada augustā tika atklāts piemineklis Oskara Kalpaka bataljona, pirmās kaujas vietā, kas notika 1919. gada naktī no 15. uz 16. janvāri. Tās laikā, divas rotas atsita veselu lielinieku bataljonu un jātnieku eskadriļas uzbrukumus.
Pa līkumotiem lauku ceļiem braucam Reņģes virzienā. Ar zivīm šai vietai īsti nav sakara. Lejaskurzemē par reņģēm tika sauktas nogāzes vai gravas.
Garām nevar pabraukt arī vecajai, aizaugušajai, no sarkanajiem cara laika ķieģeļiem celtajai, Rozas (Rozes) pamatskolai. Jau Ziedonis pirms desmit gadiem pievērsa uzmanību privatizētās ēkas sliktajam stāvoklim. Mums nākas vien konstatēt, ka situācija kļuvusi tikai daudz sliktāka. Kādreiz skaistais un cēlais nams, kas ticis uzbūvēts ar Krievijas cara Aleksandra atbalstu, šobrīd cēli iet bojā, caur izkritušajiem logu rāmjiem mēmi lūgdamies debesīs. Izdemolētajā ēkas iekšpusē jāpārvietojas uzmanīgi, jo stāvu pārsegumi pārsvarā ir sabrukuši. Redzams, ka par savu rituālu vietu, sāpēs raudošo namu, ir izvēlējušies sātanisti, uzskatāmi demonstrējot šī laikmeta liecības.

Ezerē ieripojam dienas vidū. Pagasta centrs izvietojies pie pašas robežas un lepojas ar bagātīgu vēsturi. Tieši šeit, 1945. gada 8. maijā, vācieši parakstīja kapitulācijas aktu, noslēdzot vienu no 20. gs. sāpīgākajiem laika posmiem.
Lielezeres parkā pētām Lielo akmeni, kurš tiek dēvēts par Vadakstes valdnieku. Akmenī iekalts muižas pārvaldnieka Barona fon Tolla vārds un gada skaitļi 1845-1855. Leģenda vēsta, ka akmens velts līdz parkam 10 gadus. Uzmanīgi pētot akmens mugurpusi, pamanāma izurbtu, apmēram 10 cm diametra, cilindrveidīgu iedobi. Vēl viena leģenda vēsta, ka vācieši atkāpjoties vēlējušies akmeni saspridzināt, bet pēdējā brīdī pārdomājuši. No Ezeres aizbraucam pa Padomju armijas pamestā kara lidlauka, apmēram kilometru garo, skrejceļu ar šūnveidīgām formām.

Jāsāk domāt par nakšņošanu. Pie mātes googles atrodam netālu no Nīcgales lauku mājas “Ievas”, kur saimnieks Ādolfs ar prieku ir gatavs mūs uzņemt. Izvēlamies taisnākās meža takas, pa kurām nākas arī forsēt Zaņas upi, netālu no tās ietekas Ventā. Zaņas šķērsošana izvēršas par laikietilpīgu pasākumu ar pārliecinošiem hard enduro elementiem. Te, kaujas apstākļos, tiek pārbaudītas mūsu komandas saliedēšanās spējas, vienam otru atbalstot, ceļot un stumjot. Līdz ar rietošo sauli, izmirkuši, netīri, noguruši, bet laimīgi ieripojam “Ievu” pagalmā, kur Ādolfs iekurinājis pirti un uzsildījis kublu, kas mums ir kā saldais ēdiens, šīs piepildītās dienas noslēgumā.