1836 – vienpadsmitās ekspedīcijas otrā diena

Šodien neatmetam cerības aizkļūt līdz Stelmužes dižozolam, izvēlamies drusku taisnāku un vieglāku maršrutu. Mūsu līdzbraucējs Mārtiņš beidzot var nedaudz atslābināties un kārtīgi izbaudīt braukšanu.

Rudens lietavas un sen nepieredzēti plūdi šoruden bija sagādājuši vietējiem lauksaimniekiem daudz raižu. Kombaini grima samirkušajā zemē un ražas novākšana bija apdraudēta. Bet pēdējās saulainās, sausās dienas glāba situāciju, tāpēc uz laukiem un uz mazajiem celiņiem joprojām ir sastopami kombaini un cita lauku tehnika. Piestājām iefilmēt vietējās graudu kaltes darbu.

Esam pavisam netālu no Stelmužes, atliek tikai šķērsot Lietuvas robežas līniju, jo slavenais ozols atrodās Lietuvas pusē. Piestājam pie robežas zīmes. Kas tad vislabāk raksturo jebkuru valsti? Spriežam, ka, pirmkārt, tie ir cilvēki, kas tajā dzīvo un ka šeit un šobrīd mums pēc žanra klasikas būtu jāsatiek un jāaplūko kādu īstu kaimiņzemes pārstāvi. Ar kopīgu domas spēku izsaucam īstu lietuvieti. Pēc pāris minūtēm putekļu mākonī tas parādās uz horizonta. Šoreiz tas izrādās mūsu senais ceļojumu biedrs, motociklists Andrius. Lietuvas pusē atdodam vadību mūsu lietuviešu draugam un viņš rāda mums ceļu līdz slavenajam dižozolam.

Jāsaka, jau pirmo reizi izdzirdot nosaukumu Stelmuže, nodomāju, ka tas ļoti izklausās pēc latviskā – Stelmuiža. Nedaudz ienirstot internetā, atklājām, ka tik tiešām – no 16. gadsimta vidus līdz pat 1921. gada robežas pārdalei starp Lietuvu un Latviju, Stelmuiža bija Kurzemes guberņas sastāvdaļa. Tā kā šo vietu un arī ozolu var droši uzskatīt par Latvijas vēstures lieciniekiem.

Ozola vecumu zinātnieki ir novērtējuši no 1500 līdz pat 2000 gadiem, kas to padara par vienu no vecākajiem, varbūt pat par visvecāko ozolu Eiropā. Ozols ir daudz ko redzējis. Šeit ir iegriezušies Lietuvas kunigaiši, krustnešu un zobenbrāļu bruņinieki, Zviedrijas karaspēks. Gar šo vietu soļoja ķeizara un Hitlera armija. Dobumā atrastās cilvēka skeleta paliekas un franču šautene liecina, ka tas, iespējams, bijis kāda Napoleona armijas kareivja slēptuve, kad viņš bēga no Krievijas.

Par ozolu klīst leģendas un stāsti. Tika uzskatīts, ka caur dobumu var nolaisties pazemes pasaulē, ka zem tā saknēm var būt noslēpti dārgumi. Nav precīzi zināms, kas notika ar tā galotni. Leģenda stāsta, ka ar to dzimtcilvēki aizšķērsoja ceļu ļaunajam caram, lai tas nevarētu pabraukt garām.

Ozols nav vienīgais apskates objekts Stelmužē. Šeit ir apskatāma 1650. gadā celta Kunga Jēzus Krusta baznīca, kas ir viena no vecākajām koka būvēm Lietuvā, kā arī viens no lielākajiem akmeņiem Lietuvā astoņmetrīgais gigants – Līguma dižakmens.

Pēc vietējo ļaužu ieteikuma pa skaistajiem Sēlijas lauku celiņiem un meža takām dodamies apskatīt pilsētiņu Ilūksti. Esam izsalkuši un Ilūkstes vienīgā kafejnīca ar nosaukumu “KAFEJNĪCA” mūs sagaida ar pusdienām savā kā no bērnības atmiņām atdzīvinātajā interjerā. Esam nedaudz atslābinājušies, kafejnīcas dāmas gatavo mums kafiju. Pēkšņi ienāk policijas darbinieks un neuzkrītoši aizrāda mums par motociklu dubļainajām numurzīmēm. Kā vēlāk izrādījās, tas bija tikai iemesls uzsākt komunikāciju. Galvā iešaujās – kurš, ja ne vietējais policists, vislabāk zina apkārtni?! Desmit minūtes bīdām rādītājpirkstus pa karti un mūsu rītdienas plāns ir gatavs.

Nakšņošanai esam izvēlējušies lauku mājas “Driģenes”. Īsais ceļš līdz tām ved cauri izmirkušajām pļavām. Ieplānotās divdesmit minūtes ceļā izstiepjas pusotrā stundā. Dubļu braukšanas koncentrāts ievelk mūs arvien dziļāk, atgriešanās atpakaļ šķiet arvien nereālāka, bet neziņa, vai tiksim tālāk uz priekšu, kutina nervus. Pēkšņi visi atceramies to, ka riepas ir padilušas uz sezonas beigām un ka prasītos uzlikt jaunas. Moči slīd pat šķietami sausās vietās. Vienā no dubļu risēm “iesēžos” tā, ka, nokāpjot no moča, tas pat negāžas uz sāniem. Mēģinu to vilkt laukā, bet bezcerīgi, jo kājām nav kur atsperties, tās vienkārši grimst dubļos. Ja viens pats iekļūtu šādā situācijā, droši vien šeit arī nakšņotu. Fotogrāfēties nav laika, visi draugi brien palīgā, kopīgiem spēkiem atbrīvojam moci. Ap spieķiem ir aplipusi tik bieza masa, ka, šķiet, no tās varētu virpot podus.

Pa to laiku mums uzrodās fanu klubs – ziņkārīgo govju bars ar interesi vēro šeit neredzētas aktivitātes. Beidzot tālumā ieraugām grants ceļu, esam tikuši laukā. Govju koris mauj mums atvadu dziesmu.

Kā teica trofi reida braucējs, asūnietis, Vilnis Zeiza – lai to darītu, ir jāmīl dubļi! Nezinu, vai esam tos iemīlējuši, bet Driģenēs visi kāpjam no močiem ar platiem smaidiem. Šis ceļa posms mums paliks atmiņā, tagad ir laiks padomāt par atpūtu.

Driģenes dzīvē izskatās tikpat iespaidīgi, kā uz foto internetā. Lauku ceļa galā, meža ielokā, uzkalniņā ar fantastisku skatu uz Driģenes ezeru – saimnieks, kurš pirms simts gadiem cēla šo viensētu, zināja, ko dara.

Šīs mājas noteikti ir daudz ko redzējušas, tām jūtama dvēsele un savs īpašais raksturs. Atraujam tai slēģus – mēģināsim sadraudzēties. Pašvaldības kundzes iedod atslēgas un atstāj mūs pašus šeit saimniekot. Gultas vieta maksā atmiņā paliekošos 2, 80 EUR. Lauku pirts gan maksā krietni dārgāk, bet šaubu nav – tā darīs mūs priecīgākus un arī tīrākus pēc šodienas dubļainajām takām. Mājā ir auksts un drēgns, ieskaitot pirti, būs jāizkurina trīs krāsnis, visi draudzīgi dodamies uz malkas šķūni.

Vakara noslēgumā pie iekurtā kamīna Mārtiņš performē ar savu krāšņo fotostāstu par ceļojumu uz Peru.