1836 – vienpadsmitās ekspedīcijas trešā diena

Gribās kārtīgas, siltas brokastis, atgriežamies Ilūkstē. Bet kafejnīca “Kafejnīca”, diemžēl, šodien ciet. Atliek Vesko veikala plaukti un pikniks pļavā.

Šodienas maršruts mūs ved gar dabas parku “Dvietes paliene”. Šis 5000 hektāru plašais dabas parks ir izveidots ar mērķi saglabāt dabiskās palieņu pļavas. Tā ir unikāla, pasaules nozīmes migrējošo putnu pulcēšanās un ligzdošanas vieta, kas dod mājvietu daudzām retām un īpaši aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām. Teritorijā ietilpst visplašākā paliene Daugavas tecējumā. Daugavas palu ūdeņiem ieplūstot Dvietes senlejā, ūdens līmenis pavasarī šeit var celties vairāk nekā par 6 metriem, applūdinot lielu pļavu platību. Sevišķi augstos palos Daugavas ūdeņi applūdina Dvietes senleju vairāk nekā 20 km garumā, tādā veidā glābjot no straujas applūšanas tuvākās pa Daugavas straumei pilsētas, Līvānus un Jēkabpili. Pirms vairākiem gadiem atvesti, šeit labi iejutušies savvaļas zirgi Konik Polsky un Highlander savvaļas govis. Cilvēks pilnīgi neiejaucs šo dzīvnieku dzīvē, ļaujot to populācijai attīstīties pēc dabiskās atlases principa. Konik Polsky ir vistuvākie saglabājušies radinieki pirmatnējo zirgu sugām. Tie šajās pļavās jūtas ļoti brīvi, no cilvēkiem īpaši nebaidās un ļauj mums pienākt pavisam tuvu. Ķēves ir īpaši ziņkārīgas un draudzīgas, laikam sajūt mūsos ķēves dēla Kurbada enerģiju.

Vietējā informācijas centra darbinieki izrāda vietējo arheoloģisko pētījumu trofejas un ar lepnumu uzsver, ka Dvietes senleja ir viena no senākajām apdzīvotajām vietām Latvijas teritorijā – pirmie iedzīvotāji te ienākuši jau ledus laikmeta beigās apmēram pirms 11 tūkstošiem gadu. Visa šīs jaunās informācijas gūzma tiek nofiksēta ar bebra dziedzera uzlējuma degustāciju. Tas ir slavens tautas medicīnas līdzeklis pret tūkstoš kaitēm, tam piemītot ari afrodiziaka īpašības. Nespējam atteikt saimniekiem, nogaršojam. Tagad atliek cerēt, ka spēsim savas dziņas līdz ekspedīcijas beigām kompensēt ar motociklu braukšanu. Savukārt uzlējums spītīgi atgādina par sevi visu atlikušo dienu ar savu īpatnējo aromātu kaklā.

Kurš vietējais dārznieks kādreiz nav gribējis izaudzēt šeit Latvijā kādu eksotisku dienvidu augļu koku vai ogu krūmu un tad vēl dabūt ražu? Siltumnīcā, jā, bet āra apstākļos visi saskaras ar musu skarbā klimata specifiku. Tā arī Dvietes pagasta “Apsītes” māju saimnieks Pauls Sukatnieks visu savu mūžu veltīja tam, lai latviešiem nebūtu jāēd vien skābenes. Izcilākais latviešu selekcionārs Pauls Sukatnieks ir pasaulē pazīstams ar sala izturīgu vīnogu šķirņu radīšanu. Pateicoties viņam, Latvija Ginesa rekordu grāmatā minēta kā valsts, kura vistālāk ziemeļos dabā audzē vīnogas.

Nobraukuši vien desmit kilometrus apkārt Dvietes palienei, esam “Apsīšu” pagalmā. Paša pasaulslavenā dārzkopja šeit gan vairs nav. Mūs sagaida tagadējā māju saimniece Vanda Gronska. Ilgus gadus pēc Sukatnieka nāves šeit valdīja pamestība. Taču tagad šeit atkal ir ieaudzētas vīnogu rindas, rozes un citas puķes, iekārtoti glīti celiņi, bet atjaunotajā ēkā iekārtotas vairākas piemiņas telpas. Saimniece ar lepnumu izrāda gan māju, gan dārzu un, saprotams, arī aicina uzēst slavenās Sukatnieka vīnogas. Jāatzīst, tās tiešām ir garšīgas un pat ļoti saldas! Tā lūk, šodien esam pamaz braukuši, toties cītīgi izglītojušies un daudz uzzinājuši.

Mums ir informācija, ka Susejā Sansusī festivāla organizētāji šodien rīkojuši talku, pēc kuras vakarā būs pasēdēšana pie lielā zupas katla un notiks kora Sola improvizētais brīvdabas koncerts. Šis varētu būt labs materiāls, tāpēc dodamies atpakaļ Aknīstes virzienā.

Vadot mūsu grupu pa nejauši izvēlētiem mazajiem lauku celiņiem, pēkšņi ieraugu navigācijā, ka mūsu maršruts iet gar mājām ar nosaukumu “Moči”. Pievelkot karti tuvāk, pārliecinos, kļūdas nav, mums tulīt jābrauc gar “Moču” mājām. Gadījumā, ja šis nosaukums neizrunājās, kā Latvijā pieņemts – “M-u-o-č-i”, tad tas ir mūsu šīs dienas mazais brīnums! Jau pēc dažiem kilometriem esam klāt, droši un pārliecināti iebraucam pagalmā, izraisot uz motoru troksni un suņa riešanu iznākušajos saimniekos acīmredzamu neizpratni un pat paniku. Kamēr velkam nost ķiveres, saimnieku pāris ir jau mazliet atguvies no pārsteiguma un, šķiet, sāk nojaust ap ko lieta. Saimnieka sejā parādās smaids: “Eu, jūs tak tie tur, nu…, kas gar robežu! Es tak jūs zinu! Siev, ej taisi kafiju!”. Un nu jau sēžam pie galda un pārsteigums ir gan viņiem, gan mums, un šeit tiešām jau vismaz simt gadu ir “M-o-č-i” un neviens īsti nezina kāpēc tā. Ģimenes stāsts ļoti klasisks – mājas palika no vecākiem, apprecējās, strādāja, bērni izauga, aizbrauca uz pilsētu, atpakaļ neatgriezīsies… Ko gan mēs trīs pilsētnieki zinām par šo skaudro lauku dzīvi un ko mēs šeit varam nokomentēt? Neko! Par piemiņu atstājam “Moču” saimniekiem Polaroid kopbildi – Renāra lieliskā ideja ņemt šādiem gadījumiem līdzi Polaroid kameru. Sirsnīgi atvadāmies.

Susejā esam drusciņ pirms tumsas. Talka jau ir beigusies. Kora dalībnieki gatavojas koncertam. Armanda mamma lielajā katlā vāra lielo talkas zupu. Renāram rīt ieplānoti citi darbi, tāpēc rītdienas braukšana atceļas, pakosimies un pēc koncerta brauksim uz Rīgu. Jāatzīst, tajā dubļainajā krāmu kaudzē, kas ir iekrauta busiņā, šoreiz ir diezgan grūti atpazīt trīs Husqvarnas. Mājās tās gaida kārtīga mazgāšana un sakopšana nākamajam braucienam.

Tikmēr kora Sola dalībnieki diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā ieņem savas pozīcijas uz brīvdabas skatuves. Ugunskuram klusi sprakšķot, koris uzsāk savu uzstāšanos. Nakts, mežs, ugunskurs, izgaismota skatuve, fantastiska akustika un skanējums – tas viss iedarbojās suģestējoši uz mums, klausītājiem, kuri esam stipri mazākā skaitā nekā paši kora dalībnieki. Ik pa brīdim saskatāmies savā starpā, nespējot noticēt, ka nupat nokāpuši no skaļas vibrējošas tehnikas, šobrīd piedzīvojam ko tik smalku. Koris nokāpj no skatuves un ielenc kuplo klausītāju bariņu aplī fināla dziesmai. Aizveram acis un pateicīgi ļaujamies 3D skanējumam. Esam apburti!

Pirmo pusstundu braucam klusējot, ir sajūta, ka esam piedzīvojuši šīs dienas lielo brīnumu. Esam pateicīgi visiem tiem daudzajiem cilvēkiem, kas to radīja.

Paldies!