30 Mai
- 2014 -
2014-05-30
Pēdējās dienas Abhāzijā. Šoreiz vairāk skatu, kā pa šīm dienām gājis. Atrodamies 1700m virs jūras līmeņa. No nometnes uz kalnu pāreju ir 10km garš ceļš, kur, pēc vietējo nostāstiem, iespējams uzbraukt tikai ar Vazikiem un kāpurķēžu tehniku. Nolemjam mēģināt, jo īsti bezceļus šajā braucienā vēl neesam izbaudījuši. Kāpums paredzams stāvs, pārejas galā augstums jau sasniedz 2200, un paredzams vēl nenokusis sniegs. Noņemam no močiem kastes un visu bagāžu atstājam bāzes nometnē, paņemot līdzi tikai pašu nepieciešamāko un filmēšanas tehniku.
Neesam kļūdījušies ar izvēlēto maršrutu, jo sarežģītais, bet interesantais kalnu ceļš ir kā radīts mūsu tehnikai. Pēc stundu ilga brauciena sasniedzam pārejas virsotni, kur ziemeļu nogāzē ceļu nobloķējis sniegs. Tālāk ielejas otrā pusē pēc nostāstiem 20km zemāk atrodas vecticībnieku ciems, kur cilvēki turpina dzīvot norobežojušies no ārpasaules. Ja nebūtu sniegs un rezervē būtu vēl pāris dienas, noteikti turpinātu ceļu, bet tagad priecājamies par lieliskajām kalnu ainavām un ziedošajiem rododendru laukiem visapkārt.
Mūsu ceļš no šī brīža pagriežas atpakaļ māju virzienā. Esam neplānoti nokļuvuši citā zemē, bet ne brīdi to nenožēlojam, jo droši var teikt, ka šī ir vēl viena vieta pasaulē, uz kuru var doties motoceļotāji. Labāk, protams, ar enduro tipa močiem. Pāris kilometrus aiz Bzibas aizas pie upes atrodas lielisks kempings ar nosaukumu “11.kilometrs CCCP”, kur ir vieta teltošanai. Šodien nobraukti 70km.