GORNOALTAJSKA

Vēlāk, pilsētā, kura sastāv no vienas centrālās ielas, ap kuru izveidojies tāds pagarš centrs (šķiet, tādu iespaidu atstāj visas nepazīstamas nelielas pilsētas), iepērkam nepieciešamās lietas braucienam uz Beluhas piekāji. Nevienā veikalā tā arī neizdevās atrast visparastāko vilnas cepuri, visur saņemot atbildi “da u nas eščo ņe sezon” (“pie mums vēl nav sezona”). Jau pēc trim pavadītām dienām Altajā, ir skaidrs, ka kazahu viesmīlību var atstāt jaukās atmiņās – lielākoties cilvēki apkalpojošā sfērā ir nīgri un neatsaucīgi. Viens piemērs: pilsētas bufetē, kur mums ieteica paēst vakariņas, ienākot, viesmīle uzreiz tiešā tekstā paziņoja, lai labi pārdomājam, jo jāgaida būšot ne mazāk kā stunda. Arī sarunas uzsākt pagrūti. Vakarā aizejam iemest aci izklaides pasākumā pie Aja ezera, kas saucas dīdžeju parāde – it kā esot sabraukuši labākie Eiropas dīdžeji. Ieeja pļavā, kas skaitās pasākuma laukums, 1000 rubļu (apm 30 Eur), ap 10×10 metrus lielu skatuvi lēkā kādi trīsdesmit appīpējušies jaunieši. Mums šis pasākums laikam tā kā garām. Toties, pāris kilometrus tālāk, tūrbāzē pie Katuņas upes atrodam foršu bāru ar bārmeņiem no Barnaulas – tas gan mums der.