1836 – vienpadsmitās ekspedīcijas pirmā diena

Šis leišmales reģions pēdējos gados kļūst Latvijā arvien pazīstamāks ar Aknīstē notiekošo alternatīvās kamermuzikas festivālu Sansusī. Festivāls jau ceturto gadu vasaras beigās noris vairs neeksistējoša ciema Suseja bijušās pagastmājas teritorijā. Sazinājāmies ar mājas saimnieku un festivāla organizētāju operdziedātāju Armandu Siliņu un saņēmām laipno naktsmāju piedāvājumu. Nolemjam no turienes arī sākt ekspedīciju.

Šoreiz līdzbraucējos uzaicinājām režisoru Mārtiņu Graudu. Mārtiņš ir aizrautīgs ceļotājs, kam nopietnākā motoceļošanas pieredze līdz šim ir bijusi Peru – piecu dienu brauciens ar Honda 250 no Kusko līdz Maču Pikču un atpakaļ. Toreiz tā bija pirmā reize, kad Mārtiņš no motorellera pārsēdās uz ko nedaudz jaudīgāku. Mārtiņš pirms izbraukšanas ir noskatījies vairākas mūsu sērijas. Jaudīgi motocikli, ekstrēmā braukšana un pieredzes trūkums dara viņu bažīgu, bet intriga un piedzīvojumu kāre ņem virsroku.

Esam laicīgi izkustējušies no Rīgas, tāpēc jau agrā pēcpusdienā esam uz vietas un gatavi startēt. Parasti savācam informāciju no visiem iespējamiem avotiem un tad ceļā līdz starta vietai kopīgi atlasām apskates objektus un potenciālos filmas varoņus. Savienojot tos kartē, izveidojās mūsu maršruts. Bet šoreiz pagaidām vienīgais ievērības cienīgs objekts šajā pierobežas posmā, šķiet, vecākais Eiropā dižozols Stelmužē. Paļaujamies uz veiksmi un ceram, ka materiāls un idejas radīsies braukšanas procesā, kā tas ir bijis daudzas iepriekšējās reizes. No Aknīstes līdz ozolam četrdesmit septiņi kilometri, nolemjam, ka iesildīšanās režīmā līdz vakariņām varam paspēt turp un atpakaļ. Ceļš kartē gar pašu Lietuvas robežu iezīmēts ar tievu raustītu līniju, tāds parasti enduro braucējiem sola piedzīvojumus.

Mārtiņš lēnām izbrauc pa pagalmu pāris apļus, iepazīstoties ar moci. Nekrīt – tas jau ir cerīgi! Ja pārmērīgi nerausta gāzes rokturi, Husqvarna uzvedās diezgan paklausīgi ,un Mārtiņa satraukums lēnām izzūd. Vēl daži padomi no pieredzējušākiem braucējiem un varam doties ceļā.

Pēc vairāku nedēļu pauzes uzkāpjot uz motocikliem, esam izsalkuši pēc braukšanas, tāpēc šodien jūtamies neapturami!

Ir jau priecīgi, ka Latvija un Lietuva sadzīvo tik draudzīgi un ka robežsargiem uz šīm pierobežas takām nav ko darīt. Bet, diemžēl, līdz ar to, gadiem nelietots ceļš gar robežas līniju ir aizaudzis, dubļains un nosprostots ar sakritušiem kokiem. Slapjām mugurām nocīnījušies ar visdažādākajiem šķēršļiem, pēc dažiem kilometriem negaidīti atduramies pret mazu, bet dziļu, līdz ar to nepārbraucamu purva upīti. Laiks ir iztērēts, līdz Stelmužei šovakar vairs nepaspējam, griežam atpakaļ uz Aknīsti. Dadžu kamoli uz apģērba paliek par piemiņu mūsu spītībai.

Ar to gan šīs dienas piedzīvojumi nebeidzās. Atpakaļceļā, līkumā, lielā ātrumā manam mocim izgriežās un nosprūk no riteņa aploces aizmugurējā riepa. Domāju, ka nobloķējas aizmugurējais rats, galvā pazibēja: “Nu tā! Knapi izbraucām no pagalma un jau uz acīm!”. Tomēr viss veiksmīgi, noturējos seglos. Riepai izlīduši kordi un kamerai norauts ventilis, ne viens, ne otrs bojājums nav remontējams. Es ar Grauda moci braucu pakaļ suportmašīnai, bet Renārs apzvana vietējos motobraucējus, meklējot maiņas riepu un kameru. Bezizejas situāciju nav, motociklisti – draudzīga un izpalīdzīga tauta, maiņas riepa tiks sagādāta un vakara programmā mums ir paredzēti montāžas darbi lauka apstākļos.

Kamēr Grauds virtuvē buras ap pastu Bolognese, mēs ar Renāru pagalmā dancojam ap moča aizmugurējo ratu. Abi rituāli noslēdzās veiksmīgi – galdā labākā pasta, ko pēdējā laikā esmu ēdis un mans mocis atkal ir ierindā.

Blakus ceļam, logi pretējā pusē, teritorija nenožogota, signalizācijas močiem nav – katrs motociklists kādreiz ir saskāries ar līdzīgu nedrošības sajūtu. Pēc ilgas šaubīšanās metam kaunu pie malas un sasienam močus ar štropēm – vismaz pret ātro aizstumšanu. Atliek pašiem izsmieties iztēlojoties, kā zagļi samulst un šausmās aizmūk ieraugot tos daudzos dīvainos mezglus ap motociklu riteņiem. Tomēr, šķiet, gulēsim mazdrusciņ mierīgāk.