Lasīt tālāk
03.Nov
1836 - divpadsmitās ekspedīcijas piektā diena
14 Aug
- 2019 -
Autors
Andis Pikāns
Tveice jau no rīta pārņēmusi Latviju un pierobežu. Šeit Ķurbju mājās, Vilces pagastā jau dažus gadu desmitus saimnieko Baizelis Jānis. Mūsu pēdējais kopīgais piedzīvojums norisinājās pirms sešiem gadiem, kad ar močiem apceļojām Kaukāzu un nejauši nokļuvām Abhāzijā. Tā bija aizraujoša ekspedīcija, kura tika arī dokumentēta video materiālā. Ceļojuma beigās mūsu starpā izraisījās nesaskaņas kā rezultātā savstarpējās attiecībās visus šos gadus bija iestājies ledus laikmets.
Siltās vasaras naktis, rīta saule, kopīgās atmiņas un laiks, ar jaudu kausē ledu, kurš transformējas pieņemšanā un saticībā.
Ķurbjos, kā izrādās, bērnībā laiku pavadījis arī dramaturgs Mārtiņš Zīverts, kura dzimtās mājas gan atrodas vairāk uz Augstkalnes pusi.
Dramaturgs pasauli iepazīstinājis ar Vilci, pateicoties leģendārajam grāfam Kaļostro, uzrakstīdams lugu “Kaļostro Vilcē”.
Par odiozo magu, kurš izpaudies šajā pusē, klīst iespaidīgas teiksmas. Viena no tām vēsta par 18. gadsimta sākumā apslēpto krievu armijas kases naudu, kura steigā bijusi jāaprok atkāpjoties no zviedru karaspēka. Jānis stāsta, ka šī leģenda turpina dzīvot arī mūsdienās, jo ik pa laikam tuvējos mežos un pie ūdenskrātuvēm manāmi apslēptās mantas meklētāji ne tikai no Latvijas, bet arī no citām zemēm.
Lādējot šķūnītī Āra moča akumulatoru, pamanām pie lūžņiem ieraktu, no rokām meistarotu, kartingam līdzīgu braucamo ar motorzāģa motoru. Jānis, ar savām zelta rokām, to pirms vairāk kā desmit gadiem uzmeistarojis savam mazajam dēlēnam. Ārim niez rokas to atdzīvināt, un pēc brīža mums visiem par lieliem priekiem, tas arī tiešām izdodas.
Nemanot jau piezadzies pusdienas laiks, un mums atkal negribīgi jāatvadās.
Šovakar jātiek līdz Lielauces ezeram, kur esam rezervējuši peldošo mājiņu uz ūdens, lai izpētītu vienu no lielākajām dabiskajām vēžu populācijas vietām Latvijā.
Pa ceļam vēl jāiebrauc Bukaišos, kur jāapskata 1936. gadā, Herbertam Cukuram par leģendāro lidojumu uz Gambiju, Latvijas valdības piešķirtā muižas pārvaldnieka māja. Tagad tur ierīkota piemiņas istaba.
Bukaišos iebraukdami uz brīdi, palielajā muižas kompleksā, apjūkam, tāpēc sākam iztaujāt, pie veikala satiktos, vietējos iedzīvotājus. Par Herbertu Cukuru, mūsu iztaujātie personāži, nav dzirdējuši, toties ir labi informēti par stiprinātajiem aliem un policijas ekipāžas dežūrlaiku, kurš nemainās šeit jau gadiem, tāpēc ar transporta līdzekļiem pārvietoties šeit “mākonī” ir saprotama un ierasta lieta.
Ir atvaļinājumu laiks un Bukaišu tautas nams, kur jābūt istabai ar Cukuram veltīto ekspozīciju, diemžēl ir slēgts.
Toties, negaidīti mūs pārsteidz Āra tētis, Andris, kurš brīvdienās ceļojot ar moci, nejauši atradis mūsu pēdas uz zemes ceļiem.
Aicinām Andri pievienoties, un pa apžuvušajiem grants ceļiem ducinām Lielauces virzienā.
