TSENHERIN OGUY ALAS

Aptuvenais to vecums 15000 gadu. Lielā melnā alas mute ir labi saskatāma no upes puses. Mums līdzi uz alas izpēti ir pieteicies Bagijs, īstajā vārdā Hurubat, jaunākais dēls mongoļu ģimenē. Viņam jākļūst par lamu, kā to paredz tradīcijas, un pats puišelis par to ir ļoti lepns. Var just, ka no Bagija nāk arī tāds kā gaišums, arī acu skatiens savādāks kā pārējiem bērniem. Mūs visu laiku nepamet sajūta, ka līdz ko pamanīsim alu, ieraudzīsim arī tūristu pūļus, tirdzniecības vietas, kur nopērkama saldā vate, atklātnes un citas lietas, kurām tādā vietā pienāktos būt. Bet nav nekā. Ir tikai visu aptverošs mēms klusums, kurš iestrēdzis starp apkārt esošajiem kalniem, palīdzēdams uzburt iedomās tās ilūzijas par cilvēkiem un dzīvniekiem, kuri šeit klejoja daudzus tūkstošus gadus atpakaļ. Nereāli. Fantastiski. Mums vēl ir lielā iespēja visu to redzēt.

Ala ir ovāla tipa, tās eju garums sasniedz 220 metrus, platība 880 m2. Alā izveidojušās vairākas nišas, kuras senatnē varēja kalpot par mājvietu cilvēkiem. Uzreiz no ieejas platformas straujš kāpums lejā, tumsā, dziļumā. Uzliekam uz galvas lukturus un dodamies uz priekšu.

Vienīgie, ko šeit traucējam ir putnu bari, kuri alā iekārtojuši sev apmešanās vietas. Visur apkārt lielas kaudzes ar sausiem, putekļainajiem putnu mēsliem, kuri zem mūsu soļiem paceļas gaisā un stipri apgrūtina elpošanu un redzamību. Alas tumšās, klinšainās sienas mēmi klusē, neatbildot uz mūsu spīdekļu uzmācīgajiem jautājumiem. Izskatās, ka atrast zīmējumus bez zināšanām ir diezgan nereāli. Pēc stundu ilgas ložņāšanas metam mieru un rāpjamies izejas virzienā, jo kamerai sāk sēsties baterija no izmantotā prožektora. Līdz, atrodoties apmēram 50 metrus no izejas, uz pie vienas no labajā pusē izvietotajām nišām ieraugu ap 20 cm lielu kalnu āža kontūru iezīmētu ar sarkanīgu krāsu. Turpat apkārt atklājam vēl kādus piecus lielākus zīmējumus uz kuriem attēloti dzīvnieki. Dīvainākais no tiem ir tas, kur kamieļa rumpim piekabināta tāda kā ziloņa galva ar garu snuķi. Mums ir riktīgi paveicies, jo nav jau tā, ka zīmējumi šeit būtu kā īpaši iežogoti vai atzīmēti un izgaismoti ar prožektoru gaismām, kā tas noteikti būtu civilizētajās valstīs. Ja kādam šīs lietas interesē, tad ir pēdējais laiks to ieraudzīt un izjust, jo nevar jau zināt kā šeit izskatīsies pēc dažiem gadiem. Ar baigo gandarījuma sajūtu atgriežamies savā jurtā, kur visu atlikušo dienu izbaudām un vērojam īsto mongoļu klejotāju sadzīvi un dzīvesveidu.