1836 – trīspadsmitās ekspedīcijas sestā diena

Rīta saule ar jaunības dienu atmiņu smārdu laužas par visām varītēm vecajā celtnieku vagoniņā, kurā nokritām austot rītam. Es atveru acis no nemierīgo lapseņu rīta dziesmas. Kā pirmais esmu pamanījies ieņemt vienīgo, visdrīzāk mana vecuma, sačākstējušo atsperu dīvānu, kurš kā aizlauzts bajāns sten pie vismazākās kustības.

Uz grīdas miegā šņāc Cimiņš ar Raimi.

Ir tādi aromāti, kurus ikdienā vairs sajust nav iespējams. Tie seko mums līdz pūrā no bērnības un jaunības. Tie aizmirsti un noputējuši guļ vecajā atmiņu albumā un gaida brīdi, kad to atvērsim, lai varētu izlauzties un atgādināt par sevi un brīžiem pagātnē. Vecā, sačākstējušā vagoniņa aromāts ir viens no tiem. Nu, šie jau arī ir tie vienkāršie dārgumi, kuri atrodas tad, kad vismazāk tiek gaidīti.

Oskara vecākā māsa Karmena jau rosās, saucot uz  penkokiem un rīta kafiju. Nevarēju iedomāties, ka satikšu kurzemnieci spāņu vārdā. Karmenas kastaņbrūnie mati, saulespuķu mirdzošās acis un dabīgais, dzīvīgais smaids nu nekādi neatbilst manam stereotipam par galveno varoni komponista Žorža Bizē operā.

Pozitīvā enerģija un rūpes, ar kādu māsa rūpējas par brāli, vecotēvu un pārējo dzimtu ir apbrīnojama.

Arī penkoki ar aveņu ievārījumu ir apbrīnojami, un lielajā šķīvī kūst kā pavasara ledus Bernātu pludmalē.

Modinām Fredi, kurš nolūzis uz grīdas šķūnī ierīkotajā garāžiņā pie močiem un citas tehnikas.

Karmena rāda dzimtas albumus, kuros uzmanību piesaista fotogrāfijas ar mammu Ritu uz Javiņas. Karmena tāpat kā mamma protams brauc ar moci un pat pamanījusies jau salauzt kāju, mācoties savaldīt to.

Aprunājamies ar vecotēvu Jāni, kuram saglabājusies fenomenāla atmiņa par notikumiem Bernātos Otrā Pasaules kara laikā un dzīvi sociālismā pēc tā.

Jātaisās. Oskars dīdās izstūmis no šķūņa vecu krosa Hondu ar kuru rādīs mums taisnākās meža takas līdz Liepājai. Raimis vēlāk komentēs, ka pēc čilīgajām brokastīm bija cerējis tā mierīgi bez stresa pēdējā ekspedīcijas dienā nobraukt dzīvam līdz galam.

Oskars gan bija pretējās domās ierādot mums hard enduro cienīgu maršrutu gar meža tehnikas uzšķērsto Bārtas upes krastu. Pēc pāris desmit kilometriem Raimim par prieku Oša Hondai noplīst šalteris un krosinieks paliek tikai ar vienu – otro ātrumu. Atvadāmies un vēlā pēcpusdienā finišējam Freda Liepājas mājā, no kuras tad arī startēsim nākamajā ekspedīcijā.