ALTAY – BAYANHONGOR

Izbraucot no pilsētas austrumu virzienā laiks paiet meklējot pareizo ceļu, jo iebrauktās riteņu špūres aiziet visos iespējamos virzienos, un nekas neliecina par to, ka kādam no šiem virzieniem būtu lielāka nozīme. Izskatās, ka diena, lai arī vējaina, būs izdevusies silta. Otro reizi ceļojuma laikā zem lielās jakas atstājam vien T – kreklu. Tas nozīmē, ka temperatūra varētu būt virs +20 grādiem. Ceļa kvalitāte paliek bez izmaiņām. Cenšamies turēt tempu, jo līdz vakaram plānojam nokļūt Bayanhongorā, kur parīt tiekamies ar atbalsta grupu no dzimtenes. Sandris, Uldis un Maksims ielido Ulanbatorā ceturtdien no rīta, tur viņus sagaida Hyndai Galoper džips, kurš kopā ar džekiem palīdzēs mums nodrošināt braukšanu caur Gobi tuksnesi, jo pēc aptuvenām aplēsēm apmēram 400 km mūsu nospraustajā maršrutā nebūs iespēju iepildīt degvielu, kā arī paredzamas problēmas ar dzeramo ūdeni.

Ap pusdienas laiku, notiek tas, ar ko zemapziņā visu laiku rēķinājāmies. Manam Baizelītim nolaidusi pakaļējā riepa, 8000 km garajā posmā pirmo reizi. Vispār līdz šim tehnika turējusies godam, un ceram, ka arī turpmāk nepievils. Trīs reizes nospļaujamies! Čehu riepas Mitas, pret kurām Gornoaltajskā nomainījām oriģinālās Pirelli, un kuras lieliski sevi pierādīja pa dubļiem Kolas pussalas pārbaudes brauciena laikā, jāatzīst nav paredzētas akmeņainajam Mongolijas ofroudam. Pēc nepilniem 2000 km protektors izskatās vienkārši traģiski. Atliek cerēt, ka līdz Pekinai aizvilksim, un tur jau noteikti jāgatavojas nākamo riepu maiņai. Touratech alumīnija boksi gar sāniem pilnībā sevi attaisno, jo pēc pāris reizēm, kad moči zaudējuši līdzsvaru un gāzušies uz sāniem, tie vien nedaudz deformējušies turpinot tomēr pildīt savas funkcijas.

Skrūves turas labi, vien vakar konstatējām, ka Jāņa mocim atnācis vaļā uzgrieznis kurš satur stūres tiltiņu. Amortizātoriem šeit ir pamatīga slodze, bet pagaidām tie turas godam.

Un tā nu pēc riepas nomontēšanas konstatējam, ka ciemos ieradies aptuveni 3 cm garš jānis nagliņš. Pēc stundu ilga darba varam braukt tālāk. Ceļš fiziski un psiholoģiski smags. Visu laiku nepieciešama maksimāla uzmanība un koncentrēšanās uz izdauzītās akmeņainās un brīžiem smilšainās trases. Tehnika un drēbes pārklājušās ar cementam līdzīgu biezu putekļu kārtu, no deguna nāk ārā asiņainas un putekļainas gļotas. Iedzerot ūdeni pirmajā brīdī to grūti norīt, jo arī rīkle pilna ar putekļiem. Pēdējos 100 km pirms pilsētas nākas palēnināt tempu, jo baterijas ir nosēdušās un koncentrēties ir grūti. Pēc pāris kilometriem ieraugam dīvainu ainavu. Akmeņainajā tuksnesī saslietas simtiem jurtas, un visur apkārt zeme izrakņāta, kā pēc gigantiskiem kurmju rakumiem. Šur un tur ap tiem rosās cilvēki ar dīvainām uzpariktēm un sijā smiltis. Pirmajā brīdī domājam, ka esam nokļuvuši arheoloģiskajos izrakumos, bet izrādās, ka tās ir nesen atklātas zelta raktuves, kur meklēt laimi ir iespēja ikvienam. Krievu valodā nedaudz runājošs mongolis mums stāsta, ka labi rokot dienā iespējams iegūt līdz 50 gramiem augstvērtīgā metāla.

Turpat savā jurtā viņš nodemonstrē no bundžas izbērto šīsdienas guvumu. Esam nokļuvuši mongoļu Eldorādo! Tomēr nekāds pasaules zelts nespēj mūs pasargāt no nākamā “mīkstā”, kurš pēc pieciem kilometriem iemetas Jāņa moča priekšējā ritenī. Šoreiz naglas nav, vienkārši kamera nav izturējusi kādu no spēcīgajiem triecieniem, ar kuriem jārēķinās regulāri. Turpat uz ceļa saulei rietot, līmējamies. Līdz ar tumsu, astoņos vakarā iebraucam pilsētā. Viesnīcā par 5$ no deguna ir arī duša! Un tajā ir arī siltais ūdens! Pēc smagās, bet interesantās dienas lieliskāku dāvanu nevaram vēlēties.