KOŠ-AGAČ

Viss, kas ir bijis līdz šim, ir bijusi tikai iesildīšanās. ārā pulksten septiņos no rīta tikai +2 grādi, peļķes sasalušas, jo naktī bijis sals. Mūsu pansija, kura dažus gadus atpakaļ pārcietusi deviņu baļļu zemestrīci vairāk atgādina skudru pūzni – sienām, kuras sanaglotas no papes, var dzirdēt cauri visu. Krītošu monētu šķindoņu, trauku graboņu, ūdens nolaišanu podā, televīzijas centrālo ziņu diktores izteiksmīgo monologu un Sergeja sievas nepārtraukto burkšķēšanu virtuvē. Sergejs ir viens no pilsētas cienījamākajiem biznesmeņiem – 200 kvadrātmetru lielo koka būdeli, viņš prātīgi sadalījis divpadsmit ar papes sienām atdalītās istabās un tās reti kad stāv tukšas, jo nevienas citas apmešanās vietas šajā tranzītpilsētā pie Mongolijas robežas vienkārši nav. Nākotnes projektos pagalmā, kurš šobrīd pilns ar visu iespējamo sadzīves drazu, ir ieplānots būvēt baseinu un pirti. Galvenais, lai plānus atkal neizjauktu kāda zemestrīce. To šeit atceras visi. Līdz pulksten diviem dienā sēžam pie ciema vienīgā interneta pieslēguma un nosūtam informāciju. „Dowsonā”, kā mēs jau esam to nodēvējuši, tās vietas kur var dabūt ko ēdamu sauc par „stolovajām”, un ar izvēli tajās sevišķi nav jāpiepūlas, jo pārsvarā piedāvājumā viens un tas pats. Plovs, lagmans, gulašs un beļaši. Pēc pusdienām uzņēmuši gaitu uz pansiju, netālu no mošejas satiekam divus zviedru motobraucējus, kuri gaida savus biedrus ar vēl 11 spēkratiem. Šie ir ceļā no Dienvidkorejas caur Sibīriju, tad Mongoliju un tālāk Skandināvijas virzienā. Jautri zeperi – viens no viņiem vairākkārtējs pasaules čempions spīdvejā. Tā nemanot, apmainoties ar informāciju un diskutējot par tik kopīgām tēmām, arī aiziet visa diena.