KOŠ-AGAČ — TOLBO NUUR (EZERS MONGOLIJAS RIETUMOS)

Laiks ir pavēss, ārā nav vairāk par +8, tomēr ir pārliecība, ka lietus vairs tik drīz nebūs. Ar muitu problēmu nav, ar robežsargiem veca dziesma – atkal pārkāpti kaut kādi vīzu režīmi, tomēr pēc stundu ilgām diskusijām (šoreiz gan bez naudas), mūs atbrīvo. Paliec sveika, Krievija! Starp Krievijas un Mongolijas robežpunktiem ir 20 km gara neitrālā teritorija, kuras augstums ir 2400 metri virs jūras līmeņa. Braucot tam pāri bieži var redzēt tūļīgus rudus dzīvniekus kaķa lielumā, kuri bieži pārskrien pār ceļu un ātri pazūd alās. Tie ir tarbagani, lielie murkšķi – viena no Mongoļu delikatesēm. Dzīvnieciņi ir ļoti ziņkārīgi, un tā ir arī viņu bēda – mongoļu mednieki uzvelk baltu apģērbu, demonstratīvi pietuvojas alām, noguļas un nošauj tos no tuva attāluma. Mongolijas muitā viss notiek ļoti ātri. Tiek palūgti $10, un pēc nepilnas stundas mēs jau iebraucam Mongolijā. Ir pamats uzskatīt, ka mēs esam pirmie latvieši, kuri ar motocikliem šķērsojuši šīs zemes robežu. Apkārt viens vienīgs kolorīts – asfaltēts ceļš uzreiz pēc robežas beidzas un, kā mēs saprotam, tik drīz neparādīsies. Braukšana ir sarežģīta – lai noturētu vidēji 80 km/s ir krietni jānopūlas, pastāvīgi jāizvairās no bedrēm, dziļām špūrēm un asiem šķautņainiem akmeņiem. Distance no otra moča jātur ne mazāka par 500 metriem, jo putekļi liedz saskatīt ceļu. Nu, tāds feinais offrouds būtu, ja vien aizmugurē nebūtu simtkilogramīgās bagāžas. Ap pieciem iebraucam kazahu pilsētā Ölgiy, kur pie tirgus uz ielas vietējo ielenkumā samainām $100 pret tugrikiem. Viens dolārs ir apmēram 1100 tugriki. Tālāk braucam uz kartē norādīto Tolbo Nuur ezeru 35 km attālumā no ciema. Ap pulksten astoņiem mums izdodas atrast to, ieskautu akmeņainu kalnu ielokā. Apkārt neredz nevienu dzīvu būtni, bet mēs lieliskā vietā uzraujam telti.