CETURTĀ MĀRA OLTES VĒSTULE, GALENA

Nu tad, lūk, tā teikt, oficiālais vēstījums no pēdējās civilizētās vietas pie Jukonas upes. Ja varam ticēt mūsu rīcībā esošajai informācijai, tālāk sākas rajons, kurā nekad neko nevar skaidri zināt.

Esam atkūlušies līdz Galenai, lielākajai pilsētai Jukonas lejastecē, ja tā var teikt. Ceļvedī teikts, ka ceļš no šīs vietas līdz jūrai rēķināms uz dienām 18-21 un ka šī esot pēdējā vieta, kur iespējams ko nopirkt lielveikalam līdzīgā bodē. Tā kā šī vieta tiek pozicionēta kā pēdējā civilizācijas saliņa ceļā uz nekurieni (protams, ka civilizācijas mēraukla ir veikalu plašums:)).

Pa ceļam no Tananas ar mums ir notikušas divas lielas lietas. Pirmā – Killinga grāmatā “Teiksma par Jukonu”, kas mums savulaik kalpoja kā vienīgais izziņas līdzeklis par jaunajiem laikiem pie Jukonas, ir neapšaubāmi daudz faktu pārspilgtinājumu, kurus var saukt arī par meliem, bet viens fakts gan ir pilnīgi nepārspīlēts un patiess. Rubi (Ruby) ciemā dzīvo austriešu izcelsmes mākslinieks Volfgangs, kuru apciemojām un uzzinājām daudz interesanta.

Pie Volfganga mājas plīvo Pirmā Pasaules kara laika Austrijas imperatora karogs, un pats viņš visai pikts uz Killingu. Ne tikai faktus sagrozījis par visu Jukonā piedzīvoto, bet arī lepns palicis un uz e-pastu vairs neatbildot. Vecais vīrs mums pastāstīja ļoti interesantas lietas par Aļaskas senajiem laikiem un tagadni, arī par mamutu kaulu meklēšanu.

Izrādās, tas ir aizliegts, jo tagad viss piederot kronim. Bet savulaik, kad tā vēl neesot bijis, princis Čārlzs bijis gatavs maksāt 250 000 dolārus par mamuta galvaskausu ar ilkņiem. Tas bija 1972. gadā.

Otra lieta, kas mums šajā ceļojumā bija jaunums, ir airēšana pretvējā. Jukonas rudens, kas ilgstot maksimums vienu nedēļu, ir samainījis vēja virzienus. Tas gan mūs dienā joprojām lutina ar saulīti, kuras bezmākoņu spīdēšana acīs dienas otrajā pusē drīzāk atgādina airēšanos ar ieslēgtu halogēnu, kas spīd tieši sejā. Laiks toties kļūst manāmi vēsāks, un vējš, kura ātrums nepārsniedz desmit metrus sekundē, riktīgi saldē un neļauj atpūsties.

Lai nu kā, mūsu ceļojums ir pāri pusei. Esam veikuši ap 570 jūdzēm, vēl palikušas kādas 520. Kilometros tas ir 827, ja nekļūdos. Tikpat kā aizairēt līdz Varšavai, smejas Andis.

Šobrīd ir acīmredzams, ka Jukonai mūsu nešana līdz jūrai ir pilnīgi vienaldzīga lieta. Tā darīs, kā gribēs. Vietējie par laika apstākļiem pat nemēģina zīlēt, tas esot bezjēdzīgi. Mēģināsim milzīgo upi prasmīgi izmantot.

Visi esam veseli, airi nav nodiluši un cerams, ka vēl varēšu kādu rindiņu atsūtīt.

No pasaran!

OLT