23 Aug
- 2006 -
2006-08-23
Kājām noieti 14 km. Pa nakti telts priekšā atstātajā pārtikas maisā kāds bija izmisīgi centies ieskatīties, bet tā kā viss ir savā vietā, tad nekas lielāks par burunduku tas nevarētu būt.
Tos šeit var redzēt bieži, viņi ir ļoti ziņkārīgi, pietuvojas takai vien dažu metru attālumā, saslejas pakaļkājās un uzmanīgi vēro mūs. Atkal lietus. Pēc divu stundu kāpuma esam pacēlušies līdz 2080 metrus augstai atzīmei un sasniedzam pirmo bāzes nometni “Visotņik”. Koka jurtā, sauktā ail, mēs žāvējamies un izskatam iespēju jau šodien šķērsot 3040 metrus augsto pāreju Karatjurek, lai uzņemtu virzienu ciemata virzienā. Instruktors Dima, ar kuru konsultējamies, mūs atrunā, jo pārejas šķērsošanai ir nepieciešamas vismaz četras stundas. Dima piedāvā pievienoties viņa grupai, kura šodien dodas uz Jarlu upes ieleju, šeit saukto par Šambalas slieksni. Šambala ir vieta, kur mīt garīgi apskaidroti cilvēki, kuru dvēseles ir vienotas ar dievišķo un kas ir pelnījuši mācītāja vārdu, parastiem mirstīgajiem tajā ieiet vai pat to ieraudzīt nav iespējams. Šambalu ir daudz meklējis un pētījis arī Rērihs. Beluhai, starp citu, kā jau svētam kalnam, nevar piekāpties nešķērsojot ūdens barjeru, tātad neapmazgājot kājas.
Ar laiku mums uz brīdi ir paveicies un pēc nepilnu divu stundu kāpiena parādās Jarlu. Labi, ka palikām, skats ir vienreizējs – kalniem ir visdažādākās nokrāsas, ko vēl vairāk pastiprina rietošā saule vakarā un mākoņi no rīta un dienas vidū. Ir tik jocīgi redzēt kā izmainās ainava, no kuras mākoņu migla nogriež daļas pēc saviem ieskatiem. Nogāzes gar upi ir klinšainas, ūdens sagrauztas – šeit nav nepieciešama seismiskā darbība, lai kalns pēkšņi ielūztu vai nomestu kādu no saviem pleciem – to pašu viegli panāk arī Zemes ārējie spēki. Dzeltenzaļie alpīno pļavu lauki, ledāju žilbinošs baltums un nogāžu asās muguras veido pārāk neparastu ainavu, lai tā liktos reāla, jau nemaz nerunājot par nomācošo sajūtu, ko izraisa kalnu, kas neliekas ne zinis par mūsu sīko klātbūtni, mierīgā eksistence, un vienlaicīgi pacilājumu no piederības pie šīs pasaules.
Pēc visiem pārpilnīgiem iespaidiem Dimas vadītā jauniešu grupa no Barnaulas uzaicina mūs vakariņās pie ugunskura. Vēlāk dodamies uz netālu esošo glābēju bāzi (KKS), lai kopā ar glābējiem uzdziedātu krievu dziesmas ģitāras pavadībā.