TJUNGUR – USTJ-KAN

Beidzot atkal uz močiem – piecas dienas jau izrādās bija par ilgu bez tiem. Šodien gatavojamies šķērsot pāreju, kuru ar autiņiem izbraukt nav iespējams, jo šī taka paredzēta vien lopu pārdzīšanai. Daži vietējie apgalvo, ka ar močiem pārbrauksim, jāuzmanās vien no 10 kilometrus garā posma, kur taka ved gar aizas malu un tuvu piespiežas klints sienai. Izbraucot šo ceļu, mēs izkļūtu uz lielās trases bez liekiem kilometriem, ko pretējā gadījumā nāktos mērot pa ceļu līdz Ustj-Kanai atpakaļ. Iebraucot ciemā un jautājot pēc ceļa, mums notika nepatīkama tikšanās ar indiāņiem, kā mēs esam iesaukuši altajiešus – viņi ir izteikti agresīvi noskaņoti, un tikai par mata tiesu mēs izvairāmies no nopietnāka konflikta. 20 kilometrus mēs nokratāmies pa lopu izdauzītu ceļu gar Katuņas upi līdz mums priekšā parādās apmēram 40 metrus plata kalnu upe, kur dziļākajās vietās ūdens noteikti būs pāri riteņu asīm.Tomēr kaut kā mums tā ir jāšķērso. Jānis pārbrauc, bet es gan straujākajā vietā nenoturu līdzsvaru un peldos kopā ar moci. Pirmais burkāns iestādīts!

Kad piebraucam pie iepriekš aprakstītās bīstamās vietas, kur pa labi lejā plēšas aiza ar brīvo kritienu ap 100 metriem, novērtējam situāciju un saprotam, ka ar savām sānu kastēm un lielo smagumu pa tādu taku būtu neprāts braukt, jo pirmais akmens, kurš aizķers kasti būs arī pēdējais. Pieņemam lēmumu neriskēt un braucam atpakaļ. Ap sešiem vakarā iebraucam rajona centrā Ustj-Kan (ciems Kanas upes ielejā). Termometrs ārā rāda +6 grādus. Pirkstus nevar atlocīt kādu brīdi savās vietās. Atrodam vienīgo viesnīcu, kurā ir pieejams arī kalorīfers, savelkam numurā striķus un turpinām žāvēt drēbes. Vēl jāatrisina jautājums, kur atstāt močus pa nakti, jo “admiņistratorša” mūs brīdina, ja atstāsim pie viesnīcas, no rīta varēsim turpināt ceļu ar alternatīviem transporta līdzekļiem. Vienīgā vieta, kura garantē drošību ir milicija. Bet operatīvais dežurants atsakās pieņemt lēmumu, jo abi pēc izskata atgādinām čečenu teroristus, īpaši jau Kļaviņš. Kastēs mums var atrasties sprāgstvielas un vispār priekš kam viņam liekas problēmas. Ja priekšnieks atļaus – lūdzu. Pēc divām stundām ap astoņiem vakarā ierodas arī pats priekšnieks, izrādās normāls vecis. Parunājam par šo un to, un saņemam atļauju novietot tehniku “za šļuzom” kas izrādās 3 metrus plati un 4 metrus augsti dzelzs vārti milicijas garāžai.