TREŠĀ MĀRA OLTES VĒSTULE, TANANA

Raimonds aizvakar teica: viņam neesot ne sapņos rādījies, ka tik miermīlīgā ceļojumā pa upi, kurā nav pat nevienas otrās kategorijas krāces, ir iespējams izbaudīt tik daudz dažādu iespaidu un piedzīvojumu. Ja tā padomā, tā arī ir.

Apmēram pirms nedēļas mēs upes krastā atradām lāča ādu un galvu, kamēr rumpis bija izgājis pavizināties ar indiāņiem. Arī iekšas bija palikušas turpat, un medījums bija pāris stundas vecs, tāpēc tās dienas vakariņās ēdām lāča sirdi ar rīsiem.

Pirms piecām dienām, kad bijām pieveikuši 437 km pa Jukonas zemieni un izkāpuši krastā, lai paostītu, kā ož civilizācija, fotogrāfijā redzamais bruņotais lāga puika Džons – mednieks un Jukonas mežu likumu pārstāvis – parūpējās, lai mums divas stundas vajadzētu risināt mīklu, kura saucas “Kurš zellis nospēra mūsu filmēšanas ekipējumu?!”. Stāsta beigas iegadījās amerikāņu kino labākajās tradīcijās, tā nu filmējam tālāk.

Pirms trim dienām Raimondam vairs nebija jāķēpājas ar tādām pļurveidīgām substancēm kā šajā fotogrāfijā. Izdevās atrast vietu, kur līdakas, un prāvas, tiešām ķērās kā paradīzē dienu pēc tam, kad Dievs bija to radījis. Dažas stundas vēlāk man bija jātīra arī ketlašu mātīte. Vietējie visus ikrus no suņu barībai žāvējamajiem lašiem kopā ar iekšām met atpakaļ Jukonā! Vietējā lašu rata pārziņa ekskursija beidzās ar lašu mammas iedāvināšanu mums. Kaviārs bija dievīgs!

Pirms divām dienām Rampartas pilsētiņā, kura ir pilna ar pamestām mašīnām un traktoriem, mēs fotografējāmies, tā arī nesastapuši to pasta dāmu, kuras kantora telpas bija mums laipni atvērtas. 

Divi ciemā sastaptie pensionāri teica, ka atlikušie seši ciematnieki aizbraukuši ar pasta lidmašīnu uz Fearbenksu izklaidēties.

Vakar pūta stingrs ziemelis. Viena no divām laivām nepaspēja ieairēties salīdzinoši drošajā aizvējā. Tā nu mēs divas stundas žāvējāmies krastā, pirms saņēmām dūšu sērfot ārā no vēja zonas.

Tagad, pēc nobrauktiem aptuveni 630 kilometriem, esam vietā, kur Jukona sastopas ar Tanana upi. Pie kempinga upē jau pusi dienas iestiepts vietējo indiāņu raupjais tīkls, kurā tirinās vismaz piecas zivis. Upes ūdens ir tik duļķains, ka tās var tikai nojaust pēc pludiņu raustīšanās.

Garastāvoklis pacilāts, jo tikt pie civilizācijas labumiem un sazināties ar savējiem ir viens no jaukākajiem brīžiem, apmeklējot šādas pilsētiņas. Šinī novadā daudzi ciemi ir pasludināti par alkoholbrīvām zonām. Pēc pāris simtiem jūdžu mums priekšā ir upes lejtece, kur alkohols ir pilnīgi aizliegts. 

Pie skaidra saprāta un ar sveicieniem,
Māris OLT Tananā.