22 Aug
- 2006 -
2006-08-22
Kājām noieti 20 km. Ik pa brīdim uzlīst lietus. Sākas akmeņaini pacēlumi un kritumi. Kāpšanu apgrūtina dubļi un slapjie akmeņi, un ir maksimāli jākoncentrējas, lai nesatraumētos.
Cenšamies ieturēt tempu stundu kāpjot, 10 minūtes pauzējot. Kaut kur lejā zem mums rēc upe, bet tā īsti saskatīt to caur biezo ciedru un lapegļu audzi nevar. Ap pieciem pēcpusdienā taka noslīd pie upes, un brīžiem iešana jāveic pa pavasara straumes iezīmēto, izžuvušo upes gultni. Vietām nepietiek ar to vien, ka jāskatās zem kājām, jo pa labi virs mums pacēlusies stāva metrus simts augsta akmens bluķu siena, kur korē kā lielgabali pārkārušies dažāda izmēra akmens bluķi. Un tad parādās viņa!
Tai brīdī ap sniegoto virsotni ir vien daži mākoņi un saskatāma tā ir lieliski. Ap septiņiem vakarā atrodam vietu nakšņošanai upes krastā ar skatu uz Beluhu. Ko vēl cilvēkam var vajadzēt – tikai lai ieraudzītu šo kalnu uz šejieni brauc ne tikai tūristi, bet arī reliģiozo, pētniecisko un mistisko interešu vadīti cilvēki. Beluha ir svēts kalns vietējiem iedzīvotājiem, tā leģenda lēš, ka tas esot tjurku dievietes Umaj mājoklis. Šeit esot arī mistiskā paslēptā valsts Belovodje, kas noteikti nākusi no ceļotāju iztēles lidojuma, ko iedvesmo vietējie elpu aizraujošie skati – tumšie ciedru meži, neskaidri jaušamās cēlās kalnu virsotnes, skaļā upes balss, kas atbalsojas ielejā un vēl vairāk migla, kas, liekas, slēpj kaut ko vēl vairāk.