1836 – ceturtās ekspedīcijas otrā diena

Atvadāmies no Matīsa un braucam Ķauķu kalna virzienā. Īsākais ceļš GPS rāda virzienu pāri Vaidavas upei, un Fredis, atradis vietu, kur redzamas sen izjukuša tilta atliekas, metas to forsēt. Upe šajā vietā virspusēji izskatās aptuveni līdz celim dziļa, bet tas izrādās mānīgs priekšstats, jo, ticis līdz vidum, Fredis ar moci grimst arvien dziļāk, līdz nenotur līdzsvaru un iegāžas ūdenī. Laiciņš ir silts, un pārējiem krastā ir jautri. Izvelkam dusmīgo, slapjo Fredi ar visu moci un cenšamies atdzīvināt tehniku. Skaidrs, ka ūdens ticis līdz filtram, līdz ar to mēģināt to darbināt būtu neprāts, jo ekspedīcija var beigties ar hidro triecienu dzinējā. Jāizjauc mocis, lai tiktu pie sveces un atbrīvotu dzinēju no ūdens. Protams, tāda instrumentu arsenāla mums līdzi nav, bet labi, ka Latvija pa perimetru ir tikai 1836 km gara un daudzviet mums ir draugi. Matīss no Apes atgriežas ar tēva brāli Ilgoni, kuram līdzi ir pamatīgs atslēgu arsenāls. Ilgoņa trofejās ir arī Vaidavas kauss, un interese par močiem nav zudusi. Cīņā ar tik kvalificētiem mehiem, speciālistiem un konsultantiem Yamaha ātri padodas kā valis izpūzdama no cilindra ūdens strūklu.
Juhūūū! Un ceļš var turpināties!

Vaidavu mums neizdevās forsēt, bet Ķauķu kalnu gan, tiesa – ne bez kritieniem. Interesanti, ka kritieni ir daļa no Ķauķu kalna ikdienas, jo ik pa laikam kopš 2007. gada šeit ziemās notiek kalnā braukšanas sacīkstes ar motocikliem – uzvar braucējs, kurš visātrāk uzbrauc kalna virsotnē. Uzbraucam virsotnē pa kalna lēzenāko austrumu nogāzi, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Ziemeļvidzemes augstieni. Vecie slēpotāju pacēlāji, kuri, kā stāsta Renārs, ziemā vēl darbojas, ieauguši garā zālē, gaida sniegu, bet mēs visi Alekša vadībā nobraucam lejā pa Ķauķu kalna stāvāko nogāzi.

Tālāk ceļš ved uz Drusku pilskalnu – vienu no stāvākajiem pilskalniem Latvijā. Tā augstums ir 246 m vjl. un 80 m virs dienvidos esošā Pilskalna ezera līmeņa. No pilskalna un 3 klajajiem pauguriem uz ziemeļiem no tā paveras brīnišķīgs skats uz Alūksnes pauguraini un Hanju augstieni Igaunijā. Saskatāms Igaunijas augstākais kalns Lielais Munameģis (318 m vjl.). Iekarojot stāvo pilskalnu, nākas atkal piedzīvot kritienu un salocīt aizmugurējo bremžu pedāli. Tuvējā ciematā cenšamies to ar trubu atlocīt, bet alumīnija sakausējums neiztur spriedzi un pedālis pārlūzt uz pusēm. Nav variantu – ceļš jāturpina, paļaujoties tikai uz priekšējām bremzēm.

Ceļā uz Latvijas, Igaunijas un Krievijas robežakmeni mežā atrodam norādi uz Lakšu dzirnavu drupām, gar kurām tek gleznaina upīte.

Līdz ar robežakmens sasniegšanu esam noslēguši Ziemeļvidzemes posmu un sākam iepazīt Rietumlatgales pierobežu.

Pulkstenis jau ir septiņi vakarā, visapkārt velkas negaisa mākoņi, un jāsāk domāt par naktsmājām. Meklēdami siena šķūni, iebraucam lauku sētā, kur iepazīstāmies ar saimnieci Antoņinu un viņas dusmīgo suni Barbosu. Siena šķūņa nav, bet Antoņina mums laipni ierāda istabu dārza mājā vai šķūnī, kur kolorītā, mazmazītiņā istabelē, izrotātā ar sienas paklājiem un svētbildēm, varam pārlaist nakti.

Elektrība, duša un, protams, interneta nav, toties ir malka, ugunskurs, kartupeļi vagā un tikko salasīti ķirši.

Aleksis internetu aizstāj ar malkas skaldīšanu un viņam tas lieliski izdodas. Pie ugunskura, zem ozola kuplajiem zariem, noraugāmies debesīs dabas iestudēto izrādi ar zibeni un pērkonu galvenajās lomās, bet lietu par laimi tā arī nesagaidām.