1836 – devītās ekspedīcijas otrā diena

Šodien mēs plānojam satikt Dagdas dzīvo leģendu, astoņdesmitgadīgo spēka vīru Antonu Ornicānu. Es piemeklēju kartē interesantāku taku līdz Dagdai, lai mūsu viesu braucēji, motokrosa izcilnieki, nesagarlaikotos. Kokvedēju sabojāts, dubļains, praktiski neizbraucams ceļš liek nedaudz pasvīst, bet tiek novērtēts uz teicami. Ceļa galā pirms pašas Dagdas mūs sagaida pārsteigums – upes Asūnīcas šķērsošana. Ir vieta, kur smagā meža tehnika brauc pa taisno cauri upei. Pastāv, protams, alternatīva – netālu ir vecs koka tiltiņš, aizslēgts ar ķēdi, bet ūdens pārbrauktuve tomēr izskatās kārdinošāk. Mana pieredze ar Latvijas upēm liek būt piesardzīgam, iesaku Dāvim, apņēmības pilnam, vispirms izbrist ar kājām. Novilkt un uzvilkt motokrosa zābakus un ceļusargus nav vieglākais pasākums, turklāt ūdens nešķiet pārāk silts. Slinkums uzvar, mocis iebrauc ūdenī. No sākuma līdz riteņu asīm, tad riteņi pilnībā pazūd zem ūdens un nu jau no zem ūdens iegrimušā izpūtēja nāk tikai burbuļi. Par dziļu! Dāvis ir līdz viduklim ūdenī, motocikls sarijās ūdeni un noslāpst pašā upes vidū. Tagad tas jāstumj laukā, būs jāveic atdzīvināšanas procedūra. Ūdens ir sagājis cilindrā, jāskrūvē laukā sveces un jāizpūš tas laukā. Dāvis ar Renāru, pieredzējuši motokrosa braucēji, nav pirmo dienu ar pīpi uz jumta – četrdesmit minūšu laikā mocis atkal darbojas. 

Tikmēr iekavētās brokastis Dagdā nemanot pārvēršās par pusdienām. Vienīgā atvērtā ielas kafejnīciņa Dagdā tiek izēsta pa tukšo un var droši vērties ciet. Pēc cīņas ar dubļiem un upi pat atsildītās kartupeļu pankūkas šķiet neaprakstāma delikatese, un mēs katrs esam noskaņojušies uz dubulto porciju. Gaidīdami pasūtījumu, zvanām Antonam Ornicānam. Antons ir pasaules čempions, četrkārtējs Eiropas čempions un astoņkārtējs Latvijas čempions svarbumbas grūšanā un raušanā. Savos astoņdesmit gados joprojām piedalās starptautiskās sacensībās un bieži savā vecuma un svara kategorijā izrādās visstiprākais. Tautā par viņu klīst leģendas – te viņš paceļ Golfiņu, te viens krauj piekabē smagos siena ruļļus, ko parasti vīri ceļ četratā, te mugurā aiznes pie veterinārārsta savu zirgu un vēl kādreiz esot atnesis uz Dagdu arī savu māju. Kas zina, varbūt tās nemaz nav leģendas, mēģināsim pārbaudīt. Antons paceļ klausuli, vezdams no lauka sapļautu sienu ar savu zirdziņu Dzintaru. Sarunājam, ka pabrauksim viņam pretī un satiksimies uz ceļa. Antonam mums ir sagādāts mazais balzamiņš, bet Dzintaram auzu pārslu paka. Dzintars par savu ciema kukuli izskatās priecīgāks nekā viņa saimnieks, dažās minūtēs izēd no mūsu plaukstām savu paciņu tukšu. Apmierināts mirkšķina gudrām acīm. Viņam piestāv cilvēka vārds. Tikmēr Antons sūdzas, ka viņam pietrūkst finansiālā atbalsta, lai biežāk piedalītos sacensībās. Uz aci Antonam ne vairāk kā sešdesmit pieci, disciplīna, svaigs gaiss, dabīgi produkti un fiziskās aktivitātes dara brīnumus. Apmeklējam arī viņa mājas. Viesistaba burtiski vizuļo un laistās no visās malās sakārtām medaļām. Arī lustrā karājas labs kilograms ar trofejām. Vēl ir pilnībā piepildīta atvilkne. Antons sagrābj tās saujā un apmulst, mēģinādams atcerēties, kura par ko ir dabūta. Šķiet, vismīļākā balva viņam ir uzpulētā bronzas svarbumba-pudeniece ar iegravētu Antona sacensību sasniegumu un federācijas prezidenta parakstu, to viņš tur rokās, nešķiras no tās ne uz mirkli un pagalmā ar to mums demonstrē grūšanas un raušanas tehniku.

Atkal atgriežamies Asūnē, šeit, savā darbnīcā, mūs sagaida Latvijas labākais trofijreidu autobraucējs Vilnis Zeiza. Trofijreids ir bezkompromisa apvidus auto sacensības, kas notiek pa maksimāli grūti izbraucāmām bezceļu trasēm. Latvijā tie pārsvarā ir purvi un dubļi, ārzemēs nāk klāt kalnu apvidus ceļi, vārdu sakot, vietas, pa kurām parasts cilvēks neiedomātos iet pat ar kājām. Tās kļūst arvien populārākas gan Eiropā, gan Krievijā. Vilnis ar izciliem panākumiem piedalās šajās sacīkstēs ar paša konstruētām, speciāli šīm sacensībām būvētām automašīnām – prototipiem. Šobrīd darbnīcā top “Z5” viņa piektais pēc kārtas prototips. Tāda monstra izgatavošanai aiziet aptuveni viens gads. Vilnis neatļauj to fotografēt pilnībā, katrs jaunais modelis tiek turēts noslēpumā, jo tajā tiek veikti uzlabojumi un meklēti jauni tehniskie risinājumi. Konkurenti nesnauž, bet Vilnis cenšās būt tiem soli priekšā. Pārsteidz metinātā alumīnija rāmja un citu mezglu precizitāte un elegance, to droši varētu nosaukt par mākslas darbu, bet pēc paša meistara vārdiem, svarīgākais ir tas, ka viņa mašīnas arī labi brauc, ar ko ne visi, kas šajā jomā darbojas, var lepoties.

Vilnim aiz muguras ilggadēja motokrosa sacīkšu pieredze. Piecdesmit vienu gadu vecs Vilnis ir joprojām lieliskā formā, viņš regulāri trenējas un piedalās enduro sacensībās, tagad gan vairāk savam priekam. Pēc brīža Viļņa pavadījumā jau esam viņa paša improvizētajā motokrosa trasē. Izbraucam dažus apļus, tā sakot – atzīmējamies. Nākamo Vilnis izrāda mums lielisku apvidus maršrutu cauri vietējiem Asūnes mežiem. Kas interesanti, maršrutā ir atkal jāšķērso tā pati upe Asūnīca. Šajā vietā upe gan mazliet šaurāka, bet, kā vēlāk atzinās Dāvis, uztraukums neiegāzties vienā dienā otro reizi bija liels.

Nakšņošanai ir sarunāta neliela viesu mājiņa ar pirti pašā Dagdas ezera krastā. Tā nu ir sanācis, ka visu dienu esam nobraukājuši starp Asūni un Dagdu. Dāvim ir neatliekamas darīšanas mājās, mēs paliekam trijatā. Rītdien mums ir paredzēts apmeklēt vēl dažus objektus šajā apkaimē, tad varēsim doties tālāk savā maršrutā gar Latvijas robežu.

19.07.2017.

Iepriekšējās dienas motoaktivitātes ar pirti finālā ir padarījušas musu ķermeņus pavisam stīvus. Visi trīs saņemamies uz rīta rosmi, ķermenis lēnām atkal kļūst paklausīgs. 

Šodien ir nedaudz jāpabrauc pa karti uz augšu, gribam apskatīties, kas notiek vietā, kur satiekas trīs – Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas – robežas.

Pa ceļam piestājam pie Beresņu Sv. Annas Romas katoļu baznīcas, kas celta 1805. gadā. Tā ir vienīgā palikusi koka baznīca Dagdas novadā. Baznīca šodien ir slēgta, bet vietējie vīri un sievas pēc pašu iniciatīvas sakopj teritoriju tās apkārtnē. Viens no vīriem ir runīgāks par pārējiem. Jautāju, vai daudz cilvēku nāk šajās dienās uz baznīcu. Vīriņš jokojas, ka vārds baznīca ir cēlies no vārda “bāzt”, jo agrāk baznīcas bija piebāztas ar cilvēkiem, bet mūsdienās tas diemžēl vairs tā nav.

Meikšānos ceļa malā atrodas viena no četrām tēlnieka V. Titāna veidotām skulptūrām “Austras koks”, kas iezīmē Latvijas tālāko austrumu punktu. Šis jau ir otrais valsts robežas tālākais punkts, jo tālākajā Latvijas ziemeļu punktā mēs jau esam atzīmējušies.

No Meikšāniem austrumu virzienā atzarojas asfaltēts ceļš uz Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežu krustpunktu, kur par godu latviešu, krievu un baltkrievu partizānu draudzībai izveidots Draudzības kurgāns un novietotas piemiņas zīmes. Draudzības kurgāns tika uzbērts 1959. gadā par godu II Pasaules kara antifašistiskās koalīcijas partizāniem un trīs valstu tautu draudzībai. Uz kurgānu stiepjas trīs alejas: no Latvijas puses – liepu, no Baltkrievijas – kļavu, no Krievijas puses – bērzu. Padomju laikā kurgāns bija brīvi pieejams no visām trijām pusēm, bet šobrīd tas atrodas Latvijas teritorijā un papildus sadalošiem grāvjiem un robežas stabiem ir novilkta dzeltena brīdinājuma lenta kā atgādinājums, ka laiki un situācija ir mainījusies. Neskatoties uz visu to, redzams, ka ir cilvēki, kam šī vieta ir svarīga, un ziedi šeit vismaz reizi gadā tiek nolikti.

Dagdas apkaimi vairāk vai mazāk esam izpētījuši un pa mazajiem celiņiem maksimāli tuvu robežai virzāmies pa karti uz leju līdz Daugavas upei. Robežnieku posmā ceļš ved pārsteidzoši tuvu robežas līnijai, Latvijas un Baltkrievijas robežas stabi redzami piecu metru attālumā. Apstājamies uztaisīt dažus efektīgus foto. Pēkšņi uz uzbēruma pārādās bruņota Latvijas robežsargu grupa. Ja līdz šim pierobežas zonā satiktās robežsardzes patruļas aprobežojās ar personas apliecinošu dokumentu un pierobežas zonā atrašanās atļauju pārbaudi, tad šoreiz ar draudzīgu smaidu sejā tika pārbaudīts viss, ieskaitot motociklu dokumentus, OCTAs, tehniskās apskates, kā arī braucēju vadītāja apliecības. Uzbraucot uz šī ceļa, nebijām pamanījuši barjeru, tiekam brīdināti un palaisti. Ieteikums tiem, kas gribēs atkārtot mūsu maršrutu – draugi, sagatavojaties kārtīgi, pilnīgi visiem dokumentiem jābūt kārtībā!

Robežsargu pārbaude mūs aizkavēja, ir vēls, esam saguruši, nakšņot nolemjam teltī pie Ormijas ezera. Pēc navigācijas izlaužamies cauri gigantisko latvāņu alejai un atrodam lapeni pašā ezera krastā. Veiksme! Uzbūvējam telti zem lapenes jumta – dubults neplīst un arī grīda gulēšanai būs taisna. Latvāņu ielenkumā, pie ugunskura sēžot, nebeidzam jūsmot par Husqvarna “701”, par tā caurgājamību un lielisko saķeri uz grants ceļiem. Edgars izsaka domu – ja būtu brīva nauda, atgriežoties Rīgā, daudz nedomājot, pa taisno dotos uz veikalu pakaļ vienam šādam lieliskam braucamrīkam.