1836 – piektās ekspedīcijas trešā diena

Stāsts aizsākas ar mežsaimniecības lietu vākšanu. Liels pamudinājums tam bija tagadējās VAS Latvijas valsts meži augstākās vadības nievājošie izteikumi par iepriekšējo Latvijas mežkopju paaudžu veikumu. Pēc Pušpura domām tieši pirmskara laika un arī padomju laika mežsaimniecība bija augstāko sasniegumu laiks gan meža zinātnē, izglītībā, darba kultūrā. Pušpurs pats ir ieguvis augstāko izglītību mežsaimniecībā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Aldis ar lielu aizrautību vāc kopā visu, kas saistās ar Latvijas mežsaimniecību: mežsaimniecības literatūra, kartogrāfiskais materiāls, meža fonda uzskaites dokumenti, meža darbinieku un darbu fotogrāfijas, entomoloģijas kolekcija, meža atjaunošanas un kopšanas darbarīki un instrumenti, Latvijā augošu koku sugu koksnes paraugi, no koka izgatavotas, saimniecībā izmantojamas lietas, īpašu vērību pievēršot krēsliem.

Tā kā mežziņi un mežsargi bez darba dzīvoja arī ikdienas ģimenes dzīvi, uzturēja saimniecību, tas nozīmē – ēda, ģērbās, piedalījās sabiedriskajā dzīvē, tad ar īpašu aizrautību Aldis vāc mājās austos audumus – segas, galdautus, palagus, dvieļus.

Tas viss sakārtots bijušā Egļavas mežniecības mežziņa Kārļa Dzērves dzīvojamā mājā, bijušajā klētī, kūtī. Tagad te var apmesties tūristi – pavisam ir 7 guļvietas, kā arī divas papildus vasaras sezonā vecajā klētī. Viss tas ir piemineklis Egļavas mežniecībai, tajā strādājušajiem, viņu atstātajam mantojumam. Naktsmājas ir iekārtotas turpat, muzeja mājīgajās telpās, te pieejama arī virtuve, kur pagatavot brokastis.

Visapkārt miers un klusums. Lieliska vieta ceļotājam, kurš vēlas uzzināt ko jaunu par Latvijas vēsturi un atpūsties ceļā.

Aldis mums izstāsta, kā ar močiem atrast ceļu Stompaku purvā, kur uzejam padomju laikā izveidotu, mežā aizaugušu piemiņas vietu Viļa Samsona sarkano partizānu bāzes nometnei.

Pāris kilometrus tālāk, purva otrā malā atrodas nacionālo partizānu bunkuri un zemnīcas, kuros pēc 2. Pasaules kara padomju armijai turpināja pretoties Pētera Supes vienība.

Ar močiem tur piebraukt nav iespēju, jābrien no ceļa ar kājām aptuveni kilometru.
Izlemjam atgriezties Alūksnē, no kurienes atsāksim nākamo ekspedīciju, jo, pirmkārt, ir, kur atstāt močus, otrkārt, vēlamies nobraukt pa demontētās dzelzceļa līnijas Ieriķi-Abrene posmu no Žīguriem līdz Balviem. Dzelzceļa līnija sākta būvēt 20. gs. sākumā, bet Pirmā Pasaules kara laikā tai bija stratēģiska nozīme. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā šeit kursēja vilcieni maršrutā Rīga-Ļeņingrada, tomēr otrās brīvvalsts laikā līnija ir pilnībā demontēta. Posms ir gana aizraujošs, jo pa veco uzbērumu iespējams traukties tikpat ātri kā kādreiz vilcienam.

Gar lietus pielijušajiem briļļu stikliem slīd vecās staciju ēkas, radot neparastu, sirreālu sajūtu.

Neskatoties uz lietu un slikto laiku, pirms Alūksnes nolemjam vēl aplūkot Jaunannas muižas veco medību pili, kuru 1904.gadā būvējis barons Aksels fon Delvigs.

Rupji tēsto laukakmeņu mūrējums panāk svaigu un kontrastējošu kopiespaidu pretstatā 19. gs. neogotikas un neoromānikas pilīm.

Muiža izskatās pamesta un nolaista, lai arī pēc pieejamās informācijas, tā pieder Valsts mežu dienestam.

Alūksnē, Renāra vecāku mājas pagalmā ieripojam slapji, noguruši, bet laimīgi.