1836 – trešās ekspedīcijas trešā diena |

Pamostamies no daudzbalsīga motorzāģu kora tuvējā mežā. Mežstrādnieki strādā cauru nakti, likvidējot 3. jūlija viesuļvētras sekas, kuras darbības epicentrs ir bijis tieši šeit, Zvārtavas pagastā. Agrita stāsta, ka stihija sākusies negaidīti, tveicīgā dienā pirms negaisa, kad piecpadsmit minūšu laikā zeme ar debesīm griezusies kopā.

Mežu īpašniekiem radīti milzīgi zaudējumi, jo vētras nogāztos kokus var izmantot tikai malkai.

Fredim jātaisno vakardienas kritiena rezultātā salocītā stūre un truba. Remontam nepieciešamos intrumentus atrodam Agritas šķūnī.

Agrita sparīgi asistē remonta procesam un kavējas atmiņās par jaunības dienām, kad ar brūtgāniem uz Javām tika vagoti Ziemeļvidzemes lauku nostūri.

Mēs tikmēr kartē nospraužam kārtējo mērķi – Kalamecu-Markuzu gravas, kas atrodas netālu no Gaujienas, vien astoņu kilometru attālumā no Igaunijas robežas.
Jānis Cimiņš, nododams mums stafeti ar Garmin GPS navigatoru, atvadās no mums līdz nākamajai reizei.

Freda maršruts līdz mērķim šoreiz nav realizējams, jo takas un stigas ir nosētas viesuļvētras nolauztiem koku stumbriem, kurus šķērsot mums nav pa spēkam.
Ap trijiem dienā, pārtapuši dubļu pikās, kā rēgi izbraucam caur Gaujienu un pēc brīža kopā ar lietus mākoņiem iebraucam gravā, kas iepriecina ar pirmatnējiem, tūristu neizstaigātiem, agrāk neredzētiem dabas skatiem. Krāšņa grava ar ūdenskritumiem, alām, Pļaviņu svītas Sēlijas un Atzeles slāņu atsegumiem. Gravā tek Kalamecu upe, tās gultnē izveidojušies 7 ūdenskritumi.

Visapkārt gravai redzami no dolomīta klučiem celti, bet tagad jau pamesti māju un muižu kompleksi, kuri rada asociācijas ar Dienvidāzijas džungļos atrastajām civilizācijas liecībām.

Mūsu sapnis pirms ekspedīcijas bija pārgulēt siena šķūnī un tas piepildījās.
Vien 100 metrus no gravas tādu arī atradām – ar svaigu sienu un jumtu virs galvas.
Mūsu ciemiņi šovakar pie ugunskura bija vien mazais stirnēns Bembijs, kurš apjucis skrēja pa pļavu, un dzērvju pāris, kas no rīta atgādināja dziesmā par Latvijas rīta miglu virs pļavām un saullēktu, kādu nekur citur pasaulē nav iespējams novērot.
Mums gribas palikt šeit vēl un vēl, bet laicīgā dzīve atgādina par nodevām, kas tai pienākas.

Ape un Raganu klintis ir mūsu galapunkts.

Renāram izdodas sarunāt Haskijiem naktsmājas pie Matīsa Karro drauga Aivo Līva, un te arī ceļš beidzas.

Tiekamies jau nākošnedēļ Apes mototrasē un nacionālo partizānu bunkurā robežas tuvumā!