1836 – trīspadsmitās ekspedīcijas ceturtā diena

“Laipniekos” brokastis un sarunas kopā ar saimi ievelkas. Negribīgi sākam kravāties. Vēl tikai rīta ekskursija uz reto dižskābaržu audzi, kura tepat lejā pie robežupes dzen savus asnus jau gadsimtiem ilgi. Tā ir tik īpaša, ka jau daudzus gadus uz šejieni dodas LU Bioloģijas institūta studenti, lai padziļināti pētītu reto koku veģetācijas procesus.

Pulcējamies kopbildei un sakām lielo paldies “Laipnieku” saimniekiem par viesmīlību un laipno uzņemšanu. Ingus tikmēr ar brālēnu Gundaru nepacietīgi dīdās ar saviem krosa močiem, vēloties mums izrādīt labākās apkārtnes enduro takas un “Raķešnieku” motokrosa trasi, kuru paši ar citiem motomīļiem atjaunojuši un rūpējas par to.

Jau uz riteņiem jauniešu vadībā izstaipāmies un iesildām kaulus spraigajai dienai. Ceļā uz trasi pa skaisto reljefu pieripojam pie Leju svētavota, no kura lielisks skats uz Rucavas muižas kalnu un Sventājas upes ieleju. Rucavas novada mājaslapā avotam ir veltītas episkas vārsmas: “Izmazgā acis skaidrajā avota ūdenī, Un Tu pasauli ieraudzīsi Gaišākām un skaidrākām acīm!”

Jācer, ka Rucavas novada ierēdņi kādreiz atradīs laiku izmazgāt acis avota ūdenī un ieraudzīs arī nesakopto vidi un apkārtni ap šo skaisto vietu. Tepat netālu uz robežupes kaimiņi deviņdesmito gadu sākumā uzbūvējuši atpūtas bāzi, un par prieku pašiem uz upes nesaprotamas, atbaidošas konstrukcijas dambi, kurš it kā pildījis ūdenskrituma funkciju, protams izpostīdams upes ekosistēmu. Atpūtas bāze taisnīgi nolemta laika zoba barības ķēdei un neizbēgami tuvojas tā lejasgalam.

Trasē, kura ierīkota bijušajā padomju armijas raķešu bāzē, Raimis gūst svarīgas iemaņas, kuras turpmāk noder lieliskajās meža takās, kurās ir bauda atrasties haskija mugurā. Ir nemanot pienākusi pēcpusdiena un mums ir jāšķiras. Virzienā uz Liepāju atkal un par laimi ceļā Turaida laivu bāze, kurā sajūtas kā mājās atgriežoties.