1836 – trīspadsmitās ekspedīcijas pirmā diena

“Puikas”, šis ceļš ir sācies!”

Par ekspedīcijas viesi esmu piedāvājis kļūt savam draugam Raimondam Dombrovskim, kuram kā izrādās ir arī tiesības vadīt motociklu. Raimis arī daudz nedomājot piekrita izaicinājumam un šobrīd es par to nedaudz satraucos, jo vakar uzzināju ka draugs pēdējo reizi uz lielā moča ir sēdējis 1987. gadā, Amerikā. Mierinu sevi ar domu, ka viņš ir kā kaķis, kurš krītot no augstuma vienmēr piezemējas uz kājām.
Raimis ir izteikts līderis, tādu es viņu iepazinu Jukonas ekspedīcijas laikā un tāds viņš ir vadot daudzas straujo upju ekspedīcijas Amerikas ziemeļos un Kanādā, cilvēks kurš pieradis dot padomu citiem. Šoreiz būs iespējams savādāk, jo jāsēžas uz enduro motocikla, nevis kanoe laivā. Jāuzklausa motoceļošanas eksperti un jāpieņem noteikumi. Būs interesanti.
Ap vienpadsmitiem beidzot uzkrāvuši busu braucam Nīgrandes virzienā. Fredis ar Cimiņu piebiedrosies Nīgrandē, vietā kur pabeidzām iepriekšējo posmu.
Diena solās būt tveicīga un laika prognozes šai nedēļai ir mums labvēlīgas.
Jāatzīst šim ekspedīcijas posmam šoreiz absolūti neesmu sagatavojies, ļaujos notikumiem un neiespringstu. Renārs izvelk “Leišmalīti” un mēs trijatā sākam apspriest maršruta plānu. Koncepts nemainās. Uzsvars ir uz saturu, nevis nobrauktajiem kilometriem.

No Nīgrandes vajadzētu braukt Vaiņodes virzienā. Sazvanu savu kolēģi Kristīni, kurai cik atceros ir saistība ar šo mazpilsētiņu, kas vairāk asociējas ar kara lidlauku, uzbūvēto Pirmā pasaules kara laikā.
Anetes kundze, kura saimnieko Kristīnes vecāku mājās ir ar mieru mūs uzņemt un piedāvāt naktsmājas. Iegūstam kolorītas personas Jura, kuru vietējie sauc par “Balto” kontaktus. Juris Vaiņodē ir izveidojis šujmašīnu muzeju un viņam ir daudz stāsti par mazpilsētas vēsturi. Dažu minūšu laikā mums plāns tuvākajām 24.stundām ir gatavs! Lieliski! Dažreiz aizdomājos par to, kā tas var būt, ka šajā ceļā scenārijs top tik vienkārši, brīvi un radoši. Ļaujos. Un izbaudu.
Vecajā parkā pie Nīgrandes skolas izkraujam haskijus, sagaidam draugus un laižam ceļā. Pirmais pieturas punkts tepat blakus, Nīgrandes kaļķu lauztuvē, jeb Alšu kaļķu ceplī. Kaļķakmens ieguve šeit sākta jau 16. gadsimtā, ceplis uzbūvēts ap 1906. gadu. Darbība pārtraukta 90. gadu sākumā, šobrīd neizmantots, neapsaimniekots un izskatās nolemts iznīcībai. Aizaugušo ieeju gan “rotā” uzraksts “Privātīpašums”. Būtu interesanti dzirdēt saimnieka viedokli par iespaidīgās, interesantās celtnes nākotnes perspektīvām. Tā ir šī laikmeta Latvijā sarežģīta tēma, jo diemžēl daudzajiem pseido saimniekiem nav ieaudzināta atbildības sajūta pret īpašumiem, kurus tie tā, vai šā ieguvuši.

Agrā pēcpusdienā jau ieripojam ‘Jūlijās’, kur saimnieko Anetes kundze. Koka namiņa otrajā stāvā mūs sagaida svaigi saklātas gultas vietas un tiek ierādīta ugunskura vieta ziedošajā dārzā. Apbrīnojama viesmīlība uzņemot savā mājā piecus nepazīstamus, ceļā noputējušus moto tūristus!
Iekārtojamies, sazvanām Juri un laižam klausīties stāstus.
Ceriņu ielā 30., privātmājas saimniecības ēkā mūs sagaida kolorītais, erudītais un pozitīvais Juris, kuram kā izrādās īstais vārds ir Ivans Belijs, jo otrā Pasaules kara laika jukās šeit Kurzemes katlā satikušies abi vecāki, tēvs no Doņeckas pievārtes un māte no plašās Krievijas. Šūpulī ielikta interese par tehniku un vēsturi arī ir par pamatu interesantajai ekspozīcijai un aizraujošajiem stāstiem par Vaiņodes lidlauku un notikumiem ap to. Jurim ir liela interese par mūsu mototehniku, tāpēc piedāvājam to notestēt, pie reizes iepazīstot kopā Vaiņodes apkārtni. Lidlauka pētīšanu gan atliekam uz rītu, jo vizīte jāsaskaņo ar īpašniekiem, kuri to privatizējuši.
Aizraujošo stāstu un piepildītās dienas iedvesmoti līdz vēlam vakaram dalāmies pārdomās pie ugunskura.