1836 – trīspadsmitās ekspedīcijas trešā diena

Turaids pārsteidz mūs ar pārsteigumiem. Tiekam aicināti likt močiem rīta mieru un sēsties Bartinera laivai līdzīgā peldlīdzeklī. Nekur citur ko līdzigu Latvijā ieraudzīt nevarēs. Par košajām acteku “Trajinera” Turaidam pastāstīja draugs meksikānis Havjers, savukārt Pāvilostas laivu meistari prototipu realizēja dzīvē. Turaida laivošanā iesaistīta visa ģimene un uzņēmums attīstās ar straujiem soļiem. Rīts Bārtas upes kanālā sēžot pie galdiņa Bartinerā, kur meita cep gardas pankūkas un cienā ar kafiju, bet kapteinis Turaids stūrē laivu un stāsta aizraujošus stāstus par dzīvi pierobežā pēdējo simts gadu laikā.

Ceļa maizē mums tiek doti netradicionālie tūrisma maršrutu ceļa punkti, līdz ar ko dienas leģenda ir garantēta. Atvadāmies un braucam Šventojas virzienā, kur Rucavas nomalē, lauku sētā mīt koktēlnieks tīrradnis Jānis Žīmants.

Rucava no Bārtas upes atrodas nieka kuiļa rūciena attālumā. Vecā augļu koku dārzā ieaugušo koka namiņu atrodam ātri. Jānis pašaudzēto tabaku kūpinādams nāk mums pa taciņu pretim un aicina namiņā. Un atkal laika rats mūs teleportē daudzus gadu desmitus atpakaļ. Maģiskajā pustumsā pie kafijas un no vīgriezēm pašdarinātā absinta raisās radošas sarunas. Istabiņas plauktos pie sienām viegli apputējuši izkārtojušies mītiskie rudzu luņģīši, kuriem gēnos gan kaķi, gan troļļiem un rūķiem līdzīgi radījumi. Atmosfēra ir magnetizēta, bet mums jādodas tālāk.

Uz Latvijas un Lietuvas jūras robežpunktu, kuram izdodas piebraukt arī gana tuvu. Beidzot, pēc pieciem gadiem, ekspedīcija ir atgriezusies jūras piekrastē. Notikumam par godu pelde jūrā un dziesma. Šoreiz lietuviešu valodā, pasniedzēja Freda virsvadībā. Pusdienās prasās cepelīni. Lai saņemtu tos maksimāli autentiskus, ducinām gar pārapdzīvotu piekrasti Šventojas jeb Sventājas pilsētiņas virzienā, kura no 1918.līdz 1921. gadam ietilpa Latvijas Republikas teritorijā. 1921. gadā Sventāja tika nodota Lietuvai, ko paredzēja robežkomisijas lēmums, kas bija balstīts uz tā laika saimnieciskiem apsvērumiem, nerēķinoties ar vietējo iedzīvotāju etnisko piederību. Diemžēl laika mašīna mūs atgriež bezpersoniskā realitātē, bet labi ka vismaz ar cepelīniem vēderā.

Pie pusdienu galda sākot domāt par nakšņošanu ar prieku pieņemam mūsu kustības Rucavas fana Ingusa piedāvājumu naktsmājām pašās robežupes Sventas krastā. Tiekam sagaidīti kā vismīļākie radinieki, lai arī tiekamies pirmo reizi. Gultas atkal uzklātas, pirtiņa izkurināta, siltas vakariņas galdā. Apbrīnojami! Kurzemnieku laipnībai nav robežu!