SARIKOLA (SARYKOL) – ASTANA (ASTANA)

Rīts mūs pārsteidz būdelē ceļa malā, kura nodēvēta par viesnīcu. Galvenais, ka jumts virs galvas, jo teltij vietu atrast ir nereāli. Divas gultas vietas – 8$, ūdens arī ir …no spaiņa. Bet pirmo reizi brauciena laikā benzīntankā iepriekš neprasa naudu! Degviela ir vēl lētāka kā Krievijā, un kvalitāte ir OK. Tikai grūti noorientēties daudzajos oktāna skaitļos – 91,92,93,95,96,98. Cenšamies pieturēties pie 95. Ceļa abās pusēs kuplojas nepārredzami miežu lauki. Mieži Kazahijā esot labākie pasaulē, tieši tagad ir sācies ražas laiks. Temperatūra noslīdējusi līdz +12, un ik pa brīdim mūs spīdzina lietus. Ceļi ir pietiekoši labi, lai turētu vidējo ātrumu 100 km stundā. Ap astoņiem vakarā iebraucam galvaspilsētā – kādreizējā Akmolā (tulkojumā no kazahu valodas – „baltās kapenes”), vēlāk Ceļinogradā, bet tagad “ziemeļu galvaspilsēta”. Pilsēta aug kā sēnes pēc lietus. Iedzīvotāji it kā 700 tūkstoši, bet īstenībā daudz vairāk, jo neviens nevar saskaitīt turku, uzbeku un kirgīzu viesstrādniekus. Jau pēc īsa brīža esam iepazinušies ar pilsētas vietējiem baikeriem, kuri mūs zibenīgi noformē viesnīcā un uzrīko vakariņas par godu mums. Esam apmulsuši no tādas viesmīlības, bet viss notiek tik dabiski, it kā savādāk nemaz nevarētu būt.