18 Sep
- 2006 -
2006-09-17
Jau agri no rīta sākas mandrāža, gaidot starta zvanu braukšanai – līdzīgi, kā jaunībā pirms sacensībām. Ap divpadsmitiem abi skatāmies uz telefonu tā, it kā tā būtu ruletes bumbiņa, kura lēkā pa iegriezto riteni un pēc mirkļa apstāsies un atnesīs nemērītu bagātību.
Neviens nezvana. Nervi sasprindzināti līdz pēdējam, labi, ka Janka uz visu noraugās filozofiskā mierā, un līdz ar to nomierinos arī es. Ap diviem jau ir skaidrs, ka šodien nekas nenotiks, jo pat teorētiski nokārtot formalitātes uz abām robežām vairs nebūs laika. Ap trijiem atskan zvans no Ganzo. Ķīnas pusē it kā šodien nav darbā tā atbildīgā persona, kura varētu pieņemt lēmumu. Rīt viss būšot kartība. Vēlāk piezvana Amra un paziņo, ka tikko redzējis ārzemnieku, kurš ar moci iebraucis no Ķīnas Mongolijā. Nesamies uz pilsētu cerība to satikt. Tas ari izdodas – pie vienas no ēstuvēm atrodam austrieti ar BMW 650. Viņš jau ceļo trīs mēnešus, un tāpat kā mēs divas nedēļas atpakaļ mēģinājis šķērsot šo robežu. Viņam atšķirībā no mums nav pat izdevies izbraukt savā gaitā no Mongolijas. Iekrāvis moci kravas mašīnā un ticis līdz Ķīnas muitai, kur ar baigo skandālu, mocis nokrauts, ievietots muitas zona. Pats vairs nav varējis atgriezties Mongolijā vīzas dēļ, tāpēc atstājis moci un ar autobusu braucis uz Pekinu atkal taisīt Mongolijas vīzu. Par ķiniešiem izsakās ar trīsstāvīgajiem, par Pekinu tāpat. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka iekša netiksim un vienīgais veids kā izbraukt caur Ķīnu pēc viņa domām būtu frahtējot smago mašīnu ar noblombētu konteineri. Tagad domā atgriezties Ulanbatorā un pēc tam caur Krieviju atpakaļ Eiropā. Tas viss neizklausās pārāk cerīgi.