ULANBATORA

Priekšroka ir lielākam autiņam un skaļākam signālam. 70% no plūsmas gan veido vieglās automašīnas, pārsvarā Hyundai modeļi. Tik daudz Toyota Landcruiser džipus vienkopus vēl nekad nebiju redzējis, un arī Hammeri vairāk kā Rīga. Ceļu un ielu kvalitāte tāda pabriesmīga, arhitektūra arī nekāda: ielu malas pilnas ar šķībiem, greiziem kioskiem un sociālistiskajā laikā celtiem, apskrambātiem daudzstāvu māju blokiem. Cenas ļoti tuvas Rīgas līmenim, bet, galvenais, cilvēki ir laipni, mierīgi un neuzbāzīgi. Kamēr tiek noformēti dokumenti, izmantojam laiku un dodamies uz Laosas vēstniecību mēģināt dabūt vīzu. Mēs esam vienīgie apmeklētāji, un pēc brīža no kabineta iznāk pats konsuls mīkstajās istabas čībās un laipni aicina mūs iekša. Runājamies par šo un to, stāstam par braucienu un par Latviju. Konsuls izskatās ļoti ieinteresēts un apgalvo, ka viņa zemē mums problēmu nebūšot – varam pārvietoties ar ko vien vēlamies. Rīt vīza būšot gatava, vajag vien 30$ un divas fotogrāfijas. Atstājam pases un atvadāmies. Jā, citiem konsuliem būtu ko pamācīties! Jaucam ārā močus – prrr, ritenis nost, stūre arī, akumulators ārā, eļļa jāizlej… Vēlāk tie tiek ievietoti slēgtās koka kastes, un gaida rītdienas svēršanu.