PAKSE – BAN KHON TAI SALA

No tām uz divām lielākajām var pārcelties – Don Khong ir lielākā no tām un vairāk tūristu apmeklēta, tāpēc izvēlējāmies otru, kura atrodas pašos dienvidos, vien nieka 10 kilometru attālumā no Kambodžas robežas. Sākumā domājām celties pāri ar močiem, kas teorētiski būtu iespējams, nāktos vien pacīnīties, močus ceļot laivās. Tomēr, uzzinājuši, ka salu divu stundu laikā var šķērsot ar kājām, atmetām šo domu. Nācās vienīgi atrisināt jautājumu kur atstāt aparātus un bagāžu prombūtnes laikā, bet arī tas nebija sarežģīti – ciematā Ban Nakasang, no kura tālāk norisinās kustība uz salu, vietējais komersants vārdā misters Džej, kurš arī ir attīstījis transporta biznesu ar laivām pār upi, par $2 nevilcinoties piedāvā novietot tehniku savā mājā. Tā kā garāžas nav, tad vienīgā telpa ir dzīvojamā istaba, kur moči tiek novietoti goda vietā blakus televizoram un plauktam ar ģimenes bildēm. Pats misters jūtas ļoti pagodināts, jo pie mājas durvīm jau lēnām veidojas cilvēku pūlis – tie nāk aplūkot agrāk neredzētos rietumu tehnikas brīnumus.

Par $6 ar Džeja laivu 20 minūtēs pārceļamies uz salu.

Tas droši vien ir divreiz dārgāk kā parasti, tomēr šoreiz nekaulējamies. Salas austrumu daļa ir pārsvarā apbūvēta ar nogurušiem bungalo, tāpēc sakām kapteinim, lai pabrauc vēl uz priekšu līdz, pirms paša dzelzceļa tilta, kuru būvējuši franči, ieraugam izkārtni ar uzrakstu „River Garden”. Tur arī paliekam. 20 minūtes ir jāiet ar kājām līdz varenajām krācēm, kuras šajā vietā ir horizontāli izstiepušās pāri visai Mekongai. Tagad, kad ūdens līmenis ir visaugstākais, skats ir sevišķi iespaidīgs. Sausajā sezonā ir iespēja arī šeit vērot saldūdens delfīnus, bet patreiz tie turas tālāk no krācēm. Tūristu šeit ir ļoti maz. Mēs satiekam profesionālu bekpekeri, vācieti vārdā Saša, kurš jau devīto gadu ceļo pa pasauli cerībā apceļot visas valstis uz planētas. Šobrīd viņam ir atlikušas vēl 49. Mēneša budžets ceļotājam ir $100, tātad vidēji $3 dienā. Dīvainis pat iegājis tādā naudas ekonomēšanas azartā, ka ir gatavs veikt divus kilometrus lielu līkumu pa krūmiem, lai, apejot biļešu kontrolieri, pie tilta nebūtu jāmaksā valsts nodeva 6000 kipu (apmēram 50 centi). Vakarā bungalo saimnieks misters Džej piedāvā izklaides programmu – ar piepūšamām kamerām peldēt lejup pa straumi līdz tiltam un tad nolēkt no tā. Izklausās vilinoši, bet Lonely Planet ceļvedī pa Laosu skaidri un gaiši rakstīts, ka šo Mekongas daļu apdzīvo krokodili. Misters Džej tikai smejas: ”krokodili nobijušies no tūristiem un sen jau ir aizmukuši!” Nu, un kuram ticēt? Straume šeit ir nopietna, un ik pa brīdim ar rokām jāpieairē lai nenokļūtu upes vidū.

No vecā tilta margām līdz ūdenim attālums apmēram pieci metri, un, raugoties no augšas brūnajā mutuļojošā straumē, adrenalīns aumaļām lien ārā no peldbiksēm. „Don’t worry!” un misters Džej pirmais pazūd straumē. Es, kā jau dzimis kuldīdznieks un praktizējies šajā lietā uz Ventas Rumbas, nevaru atteikties no tāda pasākuma. Janka tur līdz ar mani. Pie vakariņām pierunājam Džej kaimiņu nodemonstrēt kokosriekstu iegūšanas tehniku: puisis uzmet sev pie pēdām cilpu no vienkārša lakata un minūtes laikā jau ir desmitmetrīgās palmas galotnē. Mēģinām arī mēs, bet kaut kā nesanāk.