BAN KHON TAI (LAOSA) – KRATIE (KAMBODŽA)

Nav tik traki, kaut arī pēdējos 10 km nākas braukt pa pielijušu mālainu zemes ceļu. Brīdī kad piebraucam pie Laosiešu robežsargiem, tie salmu lapenē sasēdušies spēlē kārtis. Visa izbraukšanas procedūra aizņem ne vairāk par piecām minūtēm, un neviena jautājuma par tranzīta procedūru tehnikai un tāpat par mūsu bagāžu, nav nekas arī jāmaksā. Pagaidām šis ir labākais robežpunkts mūsu ceļā. Paliec sveika Laosa, zeme, kur vienmēr būs vēlēšanās atgriezties! Pēc 500 metriem mūs sagaida jau nedaudz modernāka koka būdiņa Kambodžā, pie kuras arī esam vienīgie apmeklētāji. Atraduši pasē vīzu, robežsargi nosūta mūs uz nedaudz lielāka izmēra būdiņu pie muitniekiem. Starp citu, Kambodžas vīzu ir iespējams noformēt arī tepat uz robežas. No otras būdiņas iznāk vīrs, kura vienīgais apģērba gabals ir ap gurniem apmests dvielis – noprotams, ka tikko pabeidzis dušoties. Muitnieks. Angliski var teikt nerunā nemaz, bet pēc žestiem noprotams, ka viss nebūs tik vienkārši. Šajā pašā brīdī uzrodas aģents vārdā misters Darats, kurš savukārt angliski runā ļoti labi un ir gatavs palīdzēt.

Muitnieks grib mūs sūtīt uz 60 km attālo pilsētu, kur centrālajā muitā jānoformē, kā noprotams, kaut kas līdzīgs tranzīta deklarācijai, turklāt motocikli jāatstāj šeit un transports jāmeklē džungļos pašiem. Robežpunkts strādā tikai līdz pieciem un sākam jau nožēlot, ka no Laosas aizsūtījām mājās telti. Kā pēdējo trumpi izvelkam ATA karneti, bet, kā jau varēja sagaidīt, tādu dokumentu viņš redz pirmo reizi. Kamēr štukojam kur dabūt transportu, muitnieks tāpat dvielī ietinies, ar mobilo telefonu rokās staigā pa nosacīto terminālu un, izklausās, runā ar kādu par mums. Pēc telefona sarunas situācija strauji mainās – ar tulka palīdzību viņš apjautājas vai mums atradīsies $20 dokumentu noformēšanai tepat uz vietas, un, pat liekas, ka jūtas vainīgs. Vai tiešām viss būs tik vienkārši? No būdas tiek iznestas deklarācijas – apšaubāma izskata apdrukātās lapeles, kurās tiek ierakstīts motocikla reģistrācijas numurs un modelis.

Tas arī viss, varam braukt tālāk! Mēs ātri sapakojamies un atvadījušies no laipnajiem robežsargiem zūdam miglā, bažīdamies, ka khmeru muitnieks varētu arī pārdomāt.

Brauciens līdz tuvākai pilsētai Stoeng Treng pa izdauzītu ceļu aizņem ne ilgāk par stundu, un tur mūs sagaida arī pirmais šķērslis – Mekongas pieteka Tonle Sap, kas ir jāšķērso ar laivu, jo vienīgais prāmis, kurš paredzēts automašīnām, ir aizgājis stundu atpakaļ. Mūsu jaunais aģents misters Darats, kurš pieteicies par tulku visu samenedžē dažu minūšu laikā: moču iecelšana un transportēšana pār upi kopā izmaksā 6$.Tālāk tādā pašā veidā gribam pārcelties pār Mekongu, lai tālāk pa mazākas nozīmes ceļiem nokļūtu līdz Siem Riep. Pēc sarunām ar vietējiem kravas automašīnu šoferiem noprotam, ka šajā gadalaikā tas varētu būt neiespējams, jo ir slapjā sezona, un mazās upes džungļos izgājušas no krastiem, tāpēc arī ceļi ir neizbraucami. Nolemjam turpināt braukšanu pa labāku ceļu līdz Kratie un tad pie Kampong Cham pārcelties pāri nesen uzbūvētajam tiltam.