BUKIT LAWANG

Mūsu pavadonis vārdā Kolans ir cēlies no bataku cilts, kas apdzīvo Tobas ezera krastus un vēl tikai dažas paaudzes atpakaļ piekopa kanibālismu – jautrs un, galvenais, zinošs zeperis – gatavā džungļu enciklopēdija. Atrodamies nacionālā parka teritorijā, un, pēc Kolana teiktā, šajā apvidū savvaļā dzīvo ap sešdesmit tīģeru, savvaļas ziloņi un orangutāni. Lai zvērus redzētu, uz džungļiem gan ir jādodas vismaz uz nedēļu. Mums varbūt paveiksies un redzēsim orangutānus. Naktī ir gāzis pamatīgs lietus, un uz stāvajām kalnu takām mālainais pamats slīd tāpat kā ledus. Visapkārt sīc cikādes un ik pa brīdim iebļaujas mērkaķi. Mums veicas – pēc divu stundu ložņāšanas izdodas ieraudzīt augstu kokos divas orangutānu mammas ar bērniem. Lielie mērkaķi arī mūs ir pamanījuši, purina kokus un lauž liānas, cenšoties parādīt, ka labāk redzētu mūs ejam nevis nākam. Sastinguši un mutes atvēruši kādas divdesmit minūtes tos vērojam, tad dodamies tālāk. Vakarpusē, kad noieti kādi seši-septiņi kilometri, mēs iznākam upes krastā, kur ierīkojam ugunskuru un nakšņojam.