19 Okt
- 2016 -
Autors
Andis Pikāns
Auksta rudens agrā piektdienas rīta stundā dodamies ceļā uz Alūksni, kur mūs gaida uzticamie ceļabiedri – moči.
Visu nedēļu laika prognozes vēstīja labu laiku nedēļas nogalē, kas sniegtu iespēju iemūžināt kamerās Latgales rudenīgos skatus labās gaismās, bet pavēlēt dabai nav mūsu spēkos – atliek vien atrast siltos zeķu un cimdu pārus, lai varētu uzsākt mūsu šī gada 1836 enduro ekspedīcijas pēdējo posmu.
Fredis ir saaukstējies un pēdējā brīdī izstājies, toties mums ir pievienojies Dāvis Ivanovs, viens no labākajiem jaunās paaudzes motokrosa braucējiem Latvijā.
Mēģināsim Dāvi iesildīt svētdienas “Bosch Supercup” noslēdzošajam sezonas posmam, kur čalim jāaizstāv čempiona tituls.
No Alūksnes četratā izbraucam pie termometra atzīmes 0 grādi un ar vieglu sniedziņu, kas rasina no tumšajām debesīm.
Pa Gulbenes-Alūksnes mazbānīša sliežu ceļu ducinām Krievijas robežas virzienā.
Pie Annas stacijas nogriežamies un pārbraucam uz nu jau likvidēto dzelzceļa līniju Ieriķi-Abrene, ko iepazinām iepriekšējā ekspedīcijā. Kupravā paviesojamies pamestajā un izdemolētajā, 1971.gadā uzbūvētajā drenu rūpnīcas teritorijā, kas varētu droši kalpot filmu studijām kā dekorācija.
Aiz viena no korpusa logiem aizkaru vietā rotājas bijušais LPSR karogs. Spriežam, ka te varētu būt laba slēptuve nelegālajiem robežas šķērsotājiem, par kuriem dzirdami nostāsti šajā pierobežas sektorā. Ar vienu no tiem tikāmies Ziemeļosetijā 2014. gada Kaukāza ekspedīcijas laikā.
Pavisam nesen, septembra sākumā, Alūksnes novadā tika aizturēti desmit Vjetnamas pilsoņi un viens Krievijas pilsonis, kurš meties bēgt un kura aizturēšanai robežsargi bija pat likuši lietā šaujamieročus.
Pie Žīguru stacijas Dāvis kavējas atmiņās par bērnību, jo te savulaik tēva mājās notikusi pirmā iepazīšanās ar mototehniku.
Mūsu ceļš robežas virzienā apraujas brīdī, kad negaidīti uz dzelzceļa stigas parādās robežsardze, robežsargs un robežsargsuns.
“Kur tad jūs ceļu turat?” smaidīdams jautā zaļajā formastērpā ietērpies vīrs.
Te viss izskatās nopietni. Mums jāuzrāda dokumenti un atļauja, kas dod iespēju atrasties robežas tuvumā. Renārs jautā par iespējām dokumentēt tikšanos, bet tādas mums netiek dotas.
Sazinoties ar robežsardzes centrāli, tiek apstiprināta iepriekš pieteiktā atļauja un mēs varam turpināt ceļu, uz atvadām izprasīdami fotogrāfiju Dāvim kopā ar daiļā dzimuma pārstāvi.
Līdz Kārsavai, kur mums sarunātas naktsmājas pie bioloģes un zinātnieces Annas Ramatas, pa grants ceļiem vēl jābrauc 50 km, bet sāk jau krēslot un aukstums neatlaiž.
Degvielas uzpilde mums ceļā negadās un dažus kilometrus pirms Kārsavas diviem močiem beidzas benzīns.
Renārs velkas, turoties pie mugursomas lencēm pie manis, savukārt Dāvis pie Jāņa Cimiņa. Tādā jautrā sasaistē mēs ieripojam jau tumsas pārņemtajā Kārsavā, kur Virši-A degvielas uzpildes stacijā satiekamies ar Annu.
Zinātnieces lauku viensēta atrodas trīs kilometrus no Kārsavas, sādžā ar nosaukumu Bozova.
Esam pārsteigti par mums izrādīto viesmīlību, jo iepriekš neesam nekad tikušies. Te arī nav viesu mājas formāta, cilvēks vienkārši ir gatavs dalīties ar savu telpu un iedzīvi ar četriem nezināmiem motoceļotājiem. Vēl vairāk! Anna ir savārījusi mums lielajā katlā boršču un aicina pie vakariņu galda.
Bioloģe ikdienā dzīvo un strādā Rīgā, mērodama ceļu uz šejieni katru nedēļas nogali. Te netālu ir viņas dzimtā puse, no kuras Anna aizvesta pavisam maza – divu gadu vecumā. Tādas, lūk, stipras un dziļas ir šīs zemes saknes, kuras neatlaiž un dod sava veida piepildījumu un mieru atgriežoties.
Ārā pie ugunskura mums raisās interesantas sarunas par ģenētiski modificētajiem organismiem un to ietekmi uz pārtiku un attiecīgi uz cilvēku veselību.
Ienākot Annas mājās, kas atsauc atmiņā Astrīdas Lindgrēnas varoņa Karlsona jumta namiņu, smaržo pēc žāvētām tējām, ogām, kaltētām zālītēm un dārzeņiem. Uzreiz ir skaidrs, ka te ir bioloģiskās vides ietekmes zona.
