CEĻĀ UZ GRUZIJU: DESMITĀ DIENA – SVĀNU TORNIS. GAMARDŽOBA!

Dzīve gan viņai nav bijusi rožu lapām kaisīta, jo pēc vīra bojāejas satiksmes negadījumā ātri palikusi par atraitni. Visa saimniecība un rūpes par tūristiem ir uzkrautas uz pašas pleciem, jo meita izdota pie vīra, bet tēvs jau vecs un nevarīgs. Pie vakariņu galda piebiedrojas brālēni Gija un Eludari, kuri stāsta mums par svānu tradīcijām un izrāda bēdīgā stāvoklī esošo torni.

Gija meklējot kāpnes, lai tiktu “koškas” pirmā stāva līmenī, atzīstas, ka neviens nav kāpis tajā jau daudzus gadus. Pavisam tornim ir četri līmeņi vai stāvi un katrā no tiem iespējams nokļūt tikai ar stutējamo koka kāpņu palīdzību, kuras aizsardzības brīdī tika celtas uz augšu, lai sarežģītu ienaidniekam piekļūšanu pēdējā stāvā, kur tad arī bija izvietojušies torņa saimnieki aizsardzībai.

Nokļūšana līdz augšai izvēršas gana ekstrēma, jo nav īsti pārliecības par aizvēsturisko kāpņu pārākumu cīņā ar laika zobu. Kad, ar putekļiem nošmulējušies, esam beidzot nokļuvuši ceturtajā līmenī, Gija uzraušas pa mazu lūku uz satrunējušā koka lubiņu jumta un uzvelk tur arī mūs. Tā nu mēs sēžam uz divpadsmitā gadsimta svānu torņa un priecājamies par brīnišķīgo ainavu, kas paveras visapkārt.

Vakarā ciematā ierodas poļu draugi-riteņbraucēji un pievienojas mūsu jautrajai kompānijai. Kad saule jau brīdi norietējusi, pie galda atkal sākas starptautiskā apdziedāšanās, bet pulcēšanās nagla neapšaubāmi ir Eludari, kurš ar gruzīnu dziesmām lieliskā ģitāras spēles pavadībā nokārto neaizmirstamu vakaru.