CEĻĀ UZ GRUZIJU: SEŠPADSMITĀ DIENA

2015-06-03

Rīta agrumā pēc vakardienas vienošanās kāpjam kalnā uz Shatili skolu. Taka ved caur veco cietoksni, kura lielākajā daļā telpu zemās durvis un logi ir vaļā, tāpēc varam tās izložņāt un apskatīt. Var redzēt, ka dažas no tām sagatavotas tūristiem, kur spartiskos apstākļos pārgulēt vai paslēpties no negaisa.

Marī mūs jau sagaida pie mazās, no koka būvētās skolas. Šodien bērnu ir vēl mazāk, jo divdesmit kilometrus netālajā Khone ciemā notikusi nelaime – zemes nogruvums apracis daļu saimniecību, ir daudz ievainotie un upuri.

Dzīve šeit kalnos nav vienkārša, stāsta Marī: “Vasaras periodā Shatili mitinās apmēram 20 ģimenes, bet ziemā paliek tikai astoņas, jo ciems neizbraucamo ceļu dēļ tiek nogriezts no ārpasaules. Helikopters atved nepieciešamo reizi mēnesī. Ja rodas nepieciešamība pēc medicīniskas palīdzības, to ir neiespējami savlaicīgi nodrošināt. Jauniešiem nav motivācijas šeit palikt, tāpēc iedzīvotāju skaits pastāvīgi sarūk. Skolotājiem tiek piemaksas par grūtajiem apstākļiem, bet pat tās nespēj pedagogus šeit noturēt.” Marī šeit atbraukusi no Tbilisi, strādā jau trešo gadu un skaitās viena no ilgdzīvotājām.

Sākas 5.klases stunda, kurā ir viens skolēns!!!

Georgi no skolotājas Marī puses tiek veltīta simtprocentīga uzmanība. Savukārt mēs kā vieslektori stāstām puikam par Latviju un attiecībām ar Gruziju. Varbūt Georgi kādreiz no tālā kalnu ciemata atbrauks un ieraudzīs Baltijas jūru.

Kravājot mantas ceļam, Osis pamana pārsteigumu – aizmugurējā riepa ir tukša! Jāsāk montēšanas darbi. Es izdomāju laiku izmantot lietderīgi un aizbraukt līdz 20 km netālajam Khone ciematam. Ceļš līdz Mutso ciematam, kas ir pusceļā līdz manam galamērķim, ir interesants un aizraujošs. Ik uz soļa redzamas ilgstošo negaisu un lietusgāžu sekas. Aiz Mutso ceļu aizšķērso pavisam nesens nogruvums. Jāgriežas atpakaļ. Ap sešiem vakarā netālu no Jinvali, Aragvi upes krastā, izdodas atrast telts vietu. Pie ugunskura spriežam par plāniem attiecībā uz Omalo pāreju. Šo maršrutu ieteica Mārcis un Aivi, vēl viena Jawa kluba pārstāvji, kuri pagājušo vasaru pāreju bija šķērsojuši.

Vēl dažas dienas atpakaļ jaunieši no Izraēlas ar Hondām CRF 250 LS ziņoja, ka pāreja vēl ir slēgta, bet ir cerība, ka drīz atvērsies.

Skaidrs, ka apstākļi būs daudz sarežģītāki kā vasarā, bet pats esmu cieši nolēmis braukt. Katram pašam ir jāpieņem lēmums par dalību, obligātā kārtā kalnā nav jābrauc, jo esam prieka un brīvības sajūtas meklējumos.

Ceļabiedri tomēr izlemj par braukšanu.

Juhūūū!