CEĻĀ UZ GRUZIJU: ASTOŅPADSMITĀ DIENA – CĪŅA AR OMALO PĀREJU.

Cenšamies ik pa brīdim stāties un cilvēkiem taujāt par apstākļiem augšā. Parasti saruna ir sekojoša: “Izvinitje, pereval otkrit? Konešno dorogoi, njet probļem!”. Vai arī otrs atbildes variants: “Ti što dorogoj! S motociklom tam ņeproidjoš!”

Aiz Lechuri ceļa malā izvietojusies armijas apgādes bāze, kura gatavo malku ziemai. Jau vienpadsmitos no rīta vīri izskatās labās “burās”, kas netraucē rosīšanos ap smago tehniku. Bez problēmām sarunājam atstāt pie viņiem daļu mantu, lai atvieglotu močus. Mums vēl palicis pēdējais balzāms, kurš tiek lielam, melnam gruzīnam ar milzīgu krustu kaklā, kuru pārējie sauc par Obamu. „Iesauka radusies tieši tumšās miesaskrāsas dēļ”, smejas Gogi, kuram dzimtene Račas kalnos.

Līdz Omalo no šīs vietas vēl jābrauc 60 km, bet pirmais pārbaudījums piesakās jau pēc aptuveni septiņiem, kad augsts un jaudīgs ūdenskritums triecas tumši zaļā bezdibenī. Apmēram divdesmit metrus platā upe šķērsošanas vietā ir gana spēcīga un strauja. Mānīgo priekšstatu par bīstamību rada neiespējamība saskatīt gultni, jo dziļums vietā, kur pa to jābrauc, ir līdz celim. Vēl šaubas raisa braukšanas koridors ar vismazāk akmeņiem. Tas ir aptuveni divus metrus no kaskādes malas, kura tālāk pārtop bezdibenī. Tomēr saprotu, ka straumes spēks nav tāds, lai pat kritiena gadījumā rastos kādas nopietnas problēmas. Osis atsakās braukt, Normis šaubās. Dodos mēģināt un viegli šķērsoju upi, bet čaļi pēc emocionālas vārdu apmaiņas dara to pašu. Braucam tālāk.

Nākamais šķērslis, kas pavisam noteikti paaugstina grūtības pakāpi, pavasarī šķērsojot šo pāreju, ir lopu bari, kuri tiek pārdzīti uz Tušetijas leknajiem ganību laukiem. Mocim stāvo un akmeņaino pacēlumu dēļ jau tāpat nav viegli, bet posmos, kad sastopamies ar govju baru, kuram vēl jāpamanās izbraukt cauri, sajūgam ir papildus slodze. Ceļš turpina mūs pārbaudīt ar zemes nogruvumiem, kuri, neskatoties uz buldozeru darbību, parādās atkal un atkal gluži kā pūķim, kuram nocirstās galvas vietā izaug trīs citas. Pie viena sarežģītāka nogruvuma satiekam holandiešus, kuri devušies augšā ar džipu. Viņi domā, kā apgriezt uz šaurā ceļa autiņu, jo bīstamajai vietai pāri nebrauks. Un pareizi darīs. Ar moci ir vieglāk, bet tāpat jāuzmanās.

Vienam, bez iedrošināšanas šādas vietas šķērsot nebūtu prāta darbs. Lielāka skaidrība par to, kas mūs sagaida, top tikai pēc sarunas ar vienu sakarīgu buldozera operatoru desmit kilometrus pirms pārejas augstākā punkta. Pieredzējušais vīrs, kurš šeit pabijis vairāk kā vienu gadu, pārliecinoši apgalvo, ka nedēļu atpakaļ buldozers ir izšķūrējis sniegu ziemeļu nogāzēs, bet ar to nav pietiekami, lai šobrīd šķērsotu pāreju ar mašīnām vai motocikliem. Tas ir atvieglojums tikai un vienīgi lopiem un ganiem, kuri pārvietojas zirgu mugurās.

Bet mēs braucam tālāk, lai pārliecinātos par to paši savām acīm. Uz ceļa bez buldozeriem un lopiem pāris kilometrus pirms meteoroloģiskās stacijas, kas ir pārejas augstākais punkts un atrodas vairāk nekā 3000 metru augstumā, citus transporta līdzekļus vairs nemana. Ceļu vienubrīd aizšķērso no kraujas nokritusi govs, kura žēli īd, gaidīdama „kaulainās” vizīti. Ap to jau spieto lielo, zaļo mušu bari un divi milzīgi klinšu ērgļi, kuri lidinās virs mūsu galvām un gaida, kad mēs aizvāksimies.

Pārejas augstāko punktu pēc trīs stundu brauciena šķērsojam un sākam braukt lejā Omalo virzienā. Vienubrīd jau pavīd cerība, ka saule būs izkausējusi sniegu un mēs nokļūsim galamērķī. Bet tā tiek nokauta brīdī, kad ceļa ziemeļu nogāzē atduramies sniegā. Ar kājām izstaigājām aptuveni piecsimts metrus garo un 40-50 centimetrus dziļa sniega noklāto ceļa posmu. Pārliecināmies, ka te neviens cits pāri nav ticis, izņemot lopus. Ar ķēdēm varētu mēģināt cīnīties trijatā, stumjot vienu moci, bet diemžēl to mums nav. Uzskatām, ka vēl vismaz nedēļu šeit mašīnām un močiem nav ko darīt.

Bet emocijas un iespaidi par lielisko Gruzijas kalnu ceļu ar mežonīgo dabu un skatiem, kuri turpina pārsteigt, ir pārpārēm un mēs steidzamies lejup, lai līdz tumsai paspētu atrast naktsmājas.

Paldies Mārcim par lielisko ieteikumu izbraukt šo maršrutu! Omalo mēs noteikti ieraudzīsim. Bet citreiz!