Lasīt tālāk
03.Jun
CEĻĀ UZ GRUZIJU: SEŠPADSMITĀ DIENA - VIESOŠANĀS SKOLĀ.
01 Jūn
- 2015 -
Autors
Andis Pikāns
2015-06-02
Saule. Šodien pirmais, īsti vasarīgais siltais rīts. Atvadāmies no krievu čaļiem no Vjatkas, sapildām bākas, līdzpaņemtās degvielas kannas un braucam Shatilli virzienā. Šo maršrutu mums Latvijā ieteica Jawas kluba biedrs Kārlis, kurš ar draugiem izbrauca šo ceļu pagājušajā vasarā. Jau iebraucot Shatilli, nodomāju, ka visu cieņu cilvēkiem, kuri ar Jawām spējīgi izbraukt līdzīgus ceļus.
Apstiprinājās Kārļa teiktais par degvielas uzpildi. Līdz pat 100 km attālajam kalnu ciematam uzpildes stacijas nav, tāpēc jāsapilda pilnas bākas un vēl jāpaņem rezerves, jo 70 procentus nākas braukt tikai ar pirmajiem trim pārnesumiem. Ceļš tikai nesen atvērts, un līdzīgi kā citur Gruzijas kalnos pavasaris ir aizkavējies. Satiksmes praktiski nav un tas dod iespēju izbaudīt braucienu. Uz kalnu pārejas atkal savā ceļā satiekam austrieti Hannes ar veco Yamaha Super Tenere, kurš jau atgriežas no Shatilli. Vīrs spļaudās un piktojas par savu nepareizo izvēli attiecībā uz šo maršrutu, jo „ceļš ir briesmīgs un galapunktā vispār nav ko redzēt, un viss ir “šaize”. Pamests ciems bez cilvēkiem un vienu viesu māju. Uz Omalo viņš arī atmetis domu braukt un jau šodien dosies Armēnijas virzienā.
Aizbraucot ar lieliskām emocijām un sajūtām par izbaudīto laiku ceļā, ieripojot pēcpusdienas saules pielietajā ciematā, ieraugot vienreizējo, unikālo pirmatnējo ēku kompleksu, kurš iebūvēts klintīs, domāju par to, kas tam cilvēkam dzīvo galvā. Nu Dievs ar viņu, katram savi “tarakāni”.
Atrodam tieši pretī cietoksnim, kalnu upes otrā pusē, vienkāršas koka mājeles, kur saimnieks Niko piedāvā izmitināties. Skats no verandas paveras ekskluzīvs. Kā vienīgie tūristi ciematā varam baudīt kalnu upes skaņas, putnu vīterošanu un baudāmas ainavas visapkārt. Tikai divu kilometru attālumā atrodas Čečenijas robeža, ciematā palikušas tikai dažas kevshetu ģimenes un, kas interesanti, tām visām ir viens uzvārds – Chincharauli. Skolā mācās 14 bērni, un skolotāja Marī mūs aicina rītdien atnākt pie bērniem, lai pastāstītu par Latviju.
Mani ceļabiedri gan arī pēc četru stundu brauciena jūtas saburzīti – Normundam arvien sāp izmežģītā kāja, bet BMW mocim pazudušas pakaļējās bremzes. Osis priecājas par skatiem, bet labāk gribētu, lai varētu tos vērot no asfaltēta ceļa. Par Omalo abi domīgi.
Ap septiņiem vakarā sākas spēcīgs negaiss. Esam priecīgi, ka neriskējām palikt teltīs.
Shatili ciems.
Ciemats ir ļoti nomaļš, gadsimtiem senā pagātnē iedzīvotāji nevarēja paļauties uz valdnieku aizsardzību, tāpēc paši izveidoja aizstāvēšanās sistēmu: pārveidoja savu ciematu par cietoksni. Vēl 19. gadsimtā ciematam uzbruka tūkstošiem čečenu un dagestāņu liels karaspēks. Ciemata iedzīvotāji, kevšureti, kļuvuši leģendāri kā izcili, drosmīgi un autonomiju mīloši karotāji. Ciemā bija ēka, saukta par Sapekhyno. Šajā ēkā atradās tikai akmens krēsli. Tur notika vecāko sēdes, svarīgu jautājumu lemšana. Ciemata jautājumu lemšanā varēja iesaistīties arī bērni, no kuriem, tāpat kā no meitenēm, kas nupat ieprecējušās ciemā, tika slēpta tikai viena lieta – Shatili īpašais noslēpums. Pastāvēja slepena vara tvertne, kurā tika uzglabāts dzeramais ūdens, ko izmantot aplenkuma gadījumā. Ūdens bija pietiekošā daudzumā, lai izturētu nedēļu ilgu aplenkumu. Tā kā visus lopus turēja dzīvojamo māju zemākos stāvos, arī pārtikas netrūktu.
Piecdesmitajos gados padomju vara lika ciemata iedzīvotājiem atstāt savas mājas, jo režīmam bija neērts ciematnieku nomaļais patriotisms. Visi cilvēki tika aizvesti uz Tbilisi jaunuzceltajām bloku dzīvokļu ēkām. Astoņdesmitajos gados, kad politiskā situācija uzlabojās, apmēram 20 ģimenes atgriezās savās Shatili mājās.
