CEĻĀ UZ GRUZIJU: PIEKTĀ DIENA – ODESAS LEĢENDĀRĀS KATAKOMBAS.

Nobīdes iespējamas no vienas līdz trim dienām, tāpēc arī tūristi šo iespēju izmanto samērā reti. Kajītes ir ierobežotā skaitā, tāpēc mēs veicām rezervāciju Rīgā jau mēnesi iepriekš. Melnās jūras šķērsošanai ir jārēķinās 50 stundas garu laika sprīdi. Vienam cilvēkam vieta trīsvietīgā kajītē maksā 2800 grivnas (120 eur). Vienam motociklam cena ir 5900 grivnas (260 eur).

Tā arī ir vienīgā prāmja līnija, ar kuru šobrīd iespējams kopā ar motociklu nokļūt no Ukrainas Gruzijā. (Sīkāku informāciju par prāmi un tā grafiku var atrast http://www.ukrferry.com). Mūsu sākotnējais prāmja atiešanas laiks tika noteikts uz 19. maiju, bet dienu iepriekš tas tika pārcelts par diennakti vēlāk. Mēs gan par to nemaz nebēdājām, jo vēl viena diena Odesā, kurā esam iemīlējušies no pirmā acu skatiena, tiek uztverta kā dāvana.

Kluba “Motor-Life” vadonis Ruberoīds kopā ar pārējiem dalībniekiem mūs uzņem kā vistuvākos radiniekus, tā kā nostāsti par odesiešu viemīlību nav pārspīlēti un atbilst vistīrākajai patiesībai.

Olga, kura strādā tūrisma sektorā, izrādās staigājoša enciklopēdija, apgaismojot mūs ar iepriekš nedzirdētiem, sulīgiem stāstiem par pilsētas vēsturi un notikumiem.

Virsaitis Ruberoīds ir uzmeklējis divus jauniešus Juru un Ksjušu – digerus, kuri šodien mums izrādīs slavenās Odesas pazemes katakombas, precīzāk, vienu rajonu, kurš atrodas 20 km attālumā no pilsētas un tūristiem nav pieejams.

Zem Odesas pilsētas apbūves ir 2,500 km garas katakombas, kas izcirstas kaļķakmenī. Pirmās katakombas, visticamāk, veidotas jau 17. gs. sākumā, bet lielākā daļa no tām izcirstas 19. gs. sākumā, kad izrakto kaļķakmeni izmantoja, lai būvētu pilsētu. Odesas katakombas drīz pēc tam kļuva par noziedznieku, ekscentriķu un dumpinieku slēptuvi. Otrā Pasaules kara laikā, lai arī padomju karaspēks no pilsētas bija izdzīts, katakombās palika dučiem dumpinieku grupu. Katakombās, tieši zem nacistu deguniem, viņi slēpās pat 13 mēnešus ilgi.

Mūsdienās Ukrainā izveidojusies vesela subkultūra ar desmitiem daļēji profesionālu grupu, kas pēta katakombas un to vēsturi. Viņi dodas vairāku dienu ekspedīcijās pazemē, lai veidotu katakombu sistēmas kartes. Alās joprojām atrod partizānu ieročus un granātas un apmēram reizi piecos gados tiek uzietas arī cilvēka mirstīgās atliekas. Dažreiz šie ķermeņi ir gandrīz ideāli mumificējušies, jo katakombās ir auksts un sauss gaiss. Lai arī lielākoties šīs mirstīgās atliekas ir senu notikumu paliekas, ir bijuši arī nesenāki nāves gadījumi katakombās.

Gaisa temperatūra ārā ir ap 20 grādiem, bet jaunieši mums iesaka pirms līšanas pazemē uzvilkt jakas, jo katakombās temperatūra svārstās no 10 līdz 15 grādiem. Alas ieeja atrodas stāvas, krūmiem un zāles aizaugušas, kraujas malā. Skaidri noprotams, ka ikdienā te kustība nenotiek. Alas ieeju nejaušam garāmgājējam atrast ir neiespējami. Jura pirms došanās pazemē sazvana savu draugu, nosauc koordinātes un pasaka laiku, cik ilgi atradīsimies lejā. Draugam esot kontakti ar mčs (glābēji), kuri gadījumā, ja nu kaut kas… varēs palīdzēt. Satelīttelefoni, mobilie tālruņi, GPS un kompasi katakombās nefunkcionē. Ložņājam pa pussagruvušajām ejām un šahtām aptuveni divas stundas, klausāmies interesantus stāstus un notikumus. Gaiss ir svaigs un elpot ir viegli. Arī brīdī, kad Jura nomaldās šahtu labirintā, man nevienu mirkli nepiezogas šaubu sajūta, jo var just, ka puisis kontrolē situāciju. Bez pavadoņa te līst būtu visīstākais neprāts, jo orientēties lejā bez pieredzes un zināšanām nav iespējams.

Nošmulējušies, iesvīduši, bet ar foršām emocijām izlienam ārā un sēžamies uz močiem, lai atgrieztos pilsētā.