CEĻĀ UZ GRUZIJU: SESTĀ DIENA – ODESAS ŠARMS

Pēc odesiešu nostāstiem Ostaps Benders ir bijis īsts cilvēks un kalpojis par prototipu romāna galvenajam tēlam, un, kas interesanti, viņam ir bijusi arī neliela saistība ar Latviju – Jekaterinovskas ielas ēkā, kuras telpās bija izvietojusies ģimnāzija, kur Ostaps smēlās no zināšanu akas, 1910. gadā atradās arī Odesas latviešu biedrība. Pilsētai par savu rašanos un vietu uz kartes jāpasakas Katrīnai II, kurai jau sākotnēji bija iecere izveidot to par Krievijas impērijas dienvidu vizītkarti.

Ir vairākas versijas par Odesas nosaukuma tapšanu, bet visticamākā un interesantākā ir pavisam vienkārša – pirms pilsētas celtniecības uzsākšanas šeit bija izveidojies necils zvejnieku ciemats ar nosaukumu „Hočubej”, un Katrīnai tas nav bijis pa prātam, jo vizītkartē bija jabūt skanīgam un skaistam vārdam. Zināms, ka tagadējā Bulgārijas teritorijā tolaik bijusi vieta ar līdzīgu nosaukumu, un tam ir bijis arī kāds sakars ar grieķu mitoloģisko varoni Odiseju, tad nu Katrīna to nedaudz pielabojusi un pieņēmusi.

Pilsēta strauji attīstījusies, pateicoties ostai un tirdzniecībai. Kolorītajam arhitektūras mikslim par pamatu ir bijušas daudzas tautas un nācijas, kuras ņēmušas dalību Odesas celtniecībā. Grieķi, itāļi, franči un ebreji šeit izpaudušies uz nebēdu.

Patieso Odesas šarmu cenšamies sajust, kad novietojam motociklus pie kafejnīcas „Vīnes cīsiņi”, kur mēdz sapulcēties pilsētas baikeri un doties pastaigās pa vecajiem kvartāliem, ielām un kolorītajiem iekšpagalmiem, kuros veļa arvien tiek žāvēta uz šņorēm. Ejot pa Deribasovskaja ielu, nav grūti galvā izspēlēt, kā teju veselu gadsimtu šeit tika ražotas kontrabandas preces plašam patēriņam, izmantojot zem ielām izraktās katakombu šahtas un ejas, pa kurām mantas varēja nogādāt līdz ostai. Vēl astoņdesmitajos gados šeit tika saražoti 90% visā PSRS nelegāli izplatītie un visiem zināmie džinsi „Montana”, lai gan tolaik bijām pārliecināti, ka jūrnieki piegādā tos no aizokeāna.

Šobrīd odesieši norūpējušies par ekonomikas pagrimumu un neskaidro nākotni karadarbības, kas norisinās nepilnu 300 km attālumā, un sarežģīto attiecību ar Krieviju dēļ. Georga lentes te neviens pie mašīnām nekarina, un „Nakts vilkus” ar motocikliem ciemos negaida.

Kluba „Motor-Life Odessa” prezidents Ruberoīds stāsta: „Nakts vilku līderi Ķirurgu pazīstu personīgi, esam agrāk piedalījušies kopīgos pasākumos. Pirms trijiem gadiem 9. maija piemiņas dienā arī man pie krūtīm bija piesprausta Georga lente, bet tagad, kad karā ar tām pašām lentēm pie ieročiem separātisti ir nogalinājuši divus manus draugus, attieksme ir mainījusies. Mums nav pieņemama šo personu nostāja un filozofija, atliek cerēt, ka veselais saprāts uzvarēs un dzīve atgriezīsies normālās sliedēs.”

Olga, kura aktīvi piedalās motokluba sabiedriskajā dzīvē un ir pārliecināta Ukrainas patriote, ir satraukusies par citu tēmu: „Kopš karadarbības sākuma es regulāri iesaistos akcijās, kurās ukraiņu kareivjiem tiek vākti ziedojumi. Esmu novērojusi, ka cilvēki aktīvāk ziedo, ja palīdzība tiek prasīta odesiešiem, kuri atrodas frontē. Ja ir runa par Ukrainu, atsaucība ir kūtrāka, skaidrs, ka jābūt savas pilsētas patriotam, bet brīdī, kad ir runa par nācijas pastāvēšanu un nākotni, mums vajadzētu būt vienotiem.”

Lai kādi arī būtu apstākļi, Odesieši turpina smaidīt, priecāties par dzīvi ar tikai viņiem piemītošo īpašo humora izjūtu.