1836 – astotās ekspedīcijas pirmā diena

Tiem, kas neko nav dzirdējuši par šo motorizēto sporta veidu, pastāstām, ka triāls ir motosporta disciplīna, kas ietver braukšanu ar speciāli aprīkotu motociklu pa īpaši veidotu trasi sarežģīta reljefa apstākļos ar mērķi pieveikt distanci ierobežotā laikā un iespējami reti ar kājām pieskaroties zemei, tā saņemot pēc iespējas mazāk soda punktus.

Par braukšanu šajā nedēļā esam vienojušies pirms nedēļas, tāpēc laika apstākļi, kas solās mūs pārbaudīt, nevar būt par šķērsli. Spītējot lietum un aukstajam laikam, otrdienas vēlā pēcpusdienā atsākam pētīt Latgales pierobežu, sekodami Ērika Pavlova ieteikumiem, gar Ilžas upes krastu izbraucot sen aizmirstu, aizaugušu ceļu no Līdumniekiem līdz Ciblai. Tam ir arī savi iemesli – mums jāsagādā vakariņas vistuvāk atrodamajā veikalā.

Veco, meža tehnikas izbraukto, aizaugušo ceļu izdodas atrast tikai ar trešo piegājienu, un tas izrādās viens no labākajiem frīraida maršrutiem, pa kādu līdz šim esam braukuši.

Ik pa brīdim Andris vēl pamanās atrast ceļā kādus šķēršļus un padarīt braucienu vēl aizraujošāku. Mums pārējiem sapņos nebija rādījies, ko ar haskiju iespējams paveikt ar attiecīgām prasmēm bezceļa apstākļos.

Cibla līdz 1925. gadam tika saukta par Eversmuižu. Tiek pieņemts, ka vietvārds Eversmuiža varētu būt cēlies no kāda Mārtiņa Evrusa.

Ciblai cauri tek Ilža. Pie tās Zeltiņu ciema sievas, linus vācot, 1910. gadā atrada arābu, romiešu, īru un dažādas citas monētas, tas ir t.s. Eversmuižas depozīts, kas pēc speciālistu atzinuma ir vērtīgākais depozīts Latvijā. Tas apliecina, ka senie latgaļi te nodarbojušies ar starptautiska mēroga uzņēmējdarbību jau 11. gadsimtā /R.Ziedonis.Austrumu robeža/.

Kad slapji un izmirkuši, bet pilni adrenalīna iebraucam Ciblā, izrādās, ka veikals jau ir slēgts, tomēr ir cerība paspēt uz iepirkšanos četrus kilometrus attālajā Feliciānovā, kur veikals strādā līdz deviņiem.

Feliciānovā saglabājušās vecās dzirnavas, kurām īpašnieki bijuši Krievijas vācieši Pleni. Muižnieki arī uzbūvējuši šeit dzīvojamo māju, ko pameta tikai 1939. gadā, vāciešu repatriācijas laikā. Šo no sarkanajiem ķieģeļiem būvēto, agrāk krāšņo, bet tagad bezdievīgi nolaisto muižu pašvaldība nesekmīgi grib pārdot par 8000 eiro.

Mūsuprāt, lai šo kultūrvēstures pieminekli reanimētu, kādam, kurš to apņemtos, būtu jāpiešķir ordenis un vēl jāizmaksā naudas prēmija.

Veikalā, piekrāmējuši mugursomas ar proviantu, izlemjam atpakaļ braukt pa to pašu maršrutu. Tagad tas tiek izbraukts vēl lielākā ātrumā nekā iepriekš, jo špūres ir iebrauktas un iespēja kļūdīties ir mazāka. Bet tas izrādās maldinošs priekšstats, vienā no smagās tehnikas izbrauktajām risēm, kurā sakrājies ūdens, braucot ar ceturto pārnesumu, es nespēju sabremzēties un apturēt hidrotriecienu, kas mani kopā ar haskiju inercē kūleņu, kūleņiem aizmet kādus 20 metrus uz priekšu. Visvairāk cietušas rokas un muguras lejasdaļa, bet labā ziņa ir, ka spēju vēl kustēties. Lēnām aizripinām līdz bāzes vietai, kur žāvējamies, gatavojam vakariņas pie ugunskura kopā ar Ēriku un viņa draugu Valdi, kurš stāsta par muzikanta gaitām un tabakas audzēšanu, kā arī līdz pat rīta gaismai ģitāras pavadījumā dzied mums agrāk nedzirdētas latgaļu balādes.