1836 – sestās ekspedīcijas otrā diena

Annas gatavotās brokastu putras garšīgais smārds izdalās pa visu veco guļbūvi, aicinot mūs sēsties pie bagātīgi klātā galda. Pēc brokastīm Dāvis palīdz no akas sanest ūdeni, un Renārs ar dronu izlido līkumu, radot izbrīnu par dīvaino lidoni abiem suņiem, kuri jau apraduši ar mūsu klātbūtni.

Laiks ārā turpina būt apmācies un auksts. Termometra stabiņš uzrāda +2 grādus. Sakravājamies, atvadāmies no Annas un rūcinam uz Kārsavu.
Tur pie mazā, baltiem ķieģeļiem apbūvētā namiņa Vienības ielā mūs jau gaida Nikolajs Nikuļins.

Tautā pazīstamām, apdzīvotām vietām parasti ir sava specifiska pazīme -simbolisks tēls, pēc kura mēs tās atpazīstam. Ieraugot attēlā pilsdrupas, bet aiz tām smailus, sarkanus torņus ar krustiem, mēs sakām: “Tā ir Rēzekne!” Baltie akmens vārti uz gadsimtiem vecu koku fona iepazīstina mūs ar seno Malnavu. Bet Kārsavu, kā man šķiet, iedomāties fotogrāfijā nav tik vienkārši. Tai nav spilgti izteikta simbola. Varbūt labākā aina šim nolūkam būtu galvenās ielas posms, kas mūs it kā atved pie kultūras nama baltajām kolonnām. Taču šo objektu vēl neapvij senatnes elpa, tas mums šķiet mūsdienīgs. “Kad mēs gribam poētiski izteikties par Kārsavu, skandinām metaforu – pilsēta pie Rītupes,” lūgts aprakstīt savu dzimto pilsētu, stāsta vecais skolotājs. Vīram ir ko atcerēties, jo, sākot ar Kārli Ulmani, piedzīvoti visi valsts prezidenti. Savas atmiņas un pārdomas Nikolajs pierakstījis divās grāmatās, kas veltītas dzimtajai Kārsavai.

Nospraužam mērķi virzienā uz Susāju pagasta Tepenīcas ciemu, kur mums šodien sarunāta tikšanās ar Dzintaru Dvinski, kurš restaurē seno mototehniku un izveidojis vecvectēva mājās senlietu kolekciju.

Šķilbēnu pagastā apskates vērta ir Stiglovas grava, kurā saglabājusies maz pārveidota dabiska ieleja – aptuveni 2,5 km posmā izteikta grava ar stāvām smilšakmens nogāzēm. Stiglovas gravas ģeomorfoloģiskos objektus ieskauj skaistas dabas ainavas un koku veidojumi.

Baltinavas pagastā piestājam skaistā Svātūnes ezera krastā, kur jūsmojam par lielisko rudens ainavu un Latgales skatiem. Pa lieliskām meža takām un grants ceļiem braucot, vēlā pēcpusdienā arī finišējam Viļakas pagasta Tepenīcas ciema “Cīrulīšos”, kur mūs sagaida lielais buss, kurš nogādās tehniku Rīgā, un mājas saimnieks, kolekcionārs un motoentuziasts Dzintars Dvinskis.

Dzintars senos spēkratus sācis kolekcionēt pirms aptuveni septiņiem gadiem. Pats pirmais bija Iž 49, bet starp padomju laika tehniku atrodams arī 1950. gada BMW. Kopā ir 10 atjaunoti motocikli un katram no tiem ir savs stāsts. Dzintars ar motocikliem aizraujas jau no agras bērnības, kad ar Rīga 13 lepni braukājis pa apkārtni. Tagad viņš Viļakā organizē arī retro tehnikas salidojumus.