Lasīt tālāk
18.Jul
1836 - second day of ninth expedition
17 Jul
- 2017 -
Author
Alfreds Paulausks
Šo ekspedīcijas posmu esam nolēmuši sākt Asūnē, Konstantīna Raudives dzimto māju vietā. Konstantīns Raudive (1909 – 1974) – esejists, tulkotājs, parapsihologs, filozofs, Romas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis; apmeklējis lekcijas pie tādām slavenībām kā analītiskās psiholoģijas skolas dibinātājs Karls Gustavs Jungs un spāņu filozofs Ortega Gasets; strādājis Upsalas universitātē. Latvijas kultūrtelpā Konstantīns Raudive palicis savas slavenās dzīvesbiedres Zentas Mauriņas ēnā, taču pasaulē viņa vārds zināms pat plašāk. Raudives starptautisko atpazīstamību nosaka viņa mūža pēdējās desmitgades aizraušanās ar tā dēvētā elektroniskā balss fenomena pētīšanu. Izmantojot dažādas ierīces (radiouztvērēju, telefonu, magnetofonu u. c.), Raudive izstrādāja vairākas metodes, kā sazināties ar viņpasaules iemītniekiem. Parapsihologu aprindās tiek lietots jēdziens “Raudives balsis” (Raudive voices).
Otrajā piegājienā ar vietējo asūniešu palīdzību uz maza grants ceļa atrodam necilu norādi uz Konstantīna Raudives mājām. Vieta ļoti nomaļa, bet puskilometru gara taka līdz pašai Raudives mājvietai ir nupat svaigi izpļauta, nospriežam – mūs šeit gaidīja. No pašām mājām diemžēl ir palikuši tikai pamati, jo padomju laikā par Raudivi viņa dīvaino eksperimentu dēļ šeit cītīgi centās neko nezināt.
Sāk krēslot. Esam mazliet samulsuši, bet mums ir plāns – nakšņot šeit un ar paša Raudives metodēm pamēģināt atklāt, ko šī vieta un tās iemītnieki mums var pastāstīt. Ir uzslietas teltis un iekurts ugunskurs. Pēc brīža mums pievienojas mūsu draugi, motoceļotājs Jānis Cimiņš un māksliniece Aija Blej. Varam sākt. Mikrofons uz visu nakti tiek piestiprināts pie simtgadīgā bērza otrpus mājas pamatiem, lai ierakstam netraucē mūsu pašu balsis. Vēl mums ir sagādāts radioaparāts, kuram AM viļņos meklēsim brīvas frekvences, kā to darīja Raudive ierakstot viņpasaules balsis. Tīru, neitrālu frekvenci atrast ir grūti, raidstaciju daudzums kopš Raudives laikiem ir stipri audzis. Kaut kādi ritmi laužās cauri tā saucamajam baltajam troksnim un tas pagaidām izklausās vairāk pēc viņpasaules džeza. Beidzot sadūšojamies uzdot pirmo jautājumu: “Vai tur kāds ir?” Aija ir drosmīgāka un konkrētāka, viņa paziņo, ka Konstantīnam šobrīd ir iespēja pašam publiski apliecināt savas teorijas un prakses īstumu. Rādžiņa čerkstoņā nekādu izmaiņu, bet atbildes vietā pēkšņi izdzirdam, kā tālumā, tumsā aizcērtās mūsu atbalsta mašīnas bīdāmās sānu durvis. Paliek ļoti neomulīgi. Jānis atspriego situāciju jokojoties: “Tagad ir tikai divi varianti, vai nu viņš ir iekšā busiņā, vai nu ārā.”
Laiks iet, rādžiņā turpinās knapi tverama čerkstošā “viņpasaules” diskotēka. Šķiet, lai uzrunātu kādu no turienes, mums vienkārši pietrūkst zināšanu un prakses. Pārlādēt mikrofonu pie vecā bērza ejam divatā, tā šķiet drošāk. To, kas būs ierakstījies, diemžēl uzzināsim tikai atgriežoties mājās un noklausoties visas nakts ierakstu. Ir trīs naktī un šī dīvainā “ballīte” lēnām iet uz beigām. Jānim ar Aiju ir sarunāts viesu nams, bet mēs. palikušie spoku mednieki, izkārtojamies uz matračiem apkārt ugunskuram, malkas vēl ir pietiekami daudz un teltis, šķiet, ir velti būvētas.
