KUALALUMPURA

Pie pašas ieejas – tur, kur notiek vislielākā drūzmēšanās, policisti, lai varētu kontrolēt situāciju, pat ir likuši pūlim notupties ceļos. Bez mums šeit redzami vēl tikai daži baltie, kuri tāpat kā mēs apjukuši noraugās uz šo skatu. Tikmēr ir izdevies noskaidrot, ka visi šie cilvēki ir Indonēzijas pavalstnieki, kuriem nepieciešams šeit kārtot formalitātes darba atļaujas saņemšanai Malaizijā. Pēc brīža tomēr parādās policists, pienāk pie mums un izveido koridori cauri cilvēku pūlim, lai mēs varētu tikt iekšā pa vārtiem. Ierēdne, kura pieņem pases ar fotogrāfijām un anketām liek arī uzrādīt biļetes atpakaļceļam no Indonēzijas – skaidrojam, ka tas nav iespējams, jo braucam ar motocikliem un tālāk celsimies ar prāmi uz Austrāliju. Tādā gadījumā jāuzrāda biļetes braucienam ar prāmi – sakām, ka tas nav iespējams, jo nezinām pat kad vēl pie tā nokļūsim. Tiek sasaukts konsīlijs un dokumenti pieņemti ar piezīmi, ka parīt pie vīzas saņemšanas uzrādīsim ārlietu ministrijas ieteikuma vēstuli un ATA karneti. To mēs varam, bet pases mums vajag jau rīt, jo vienīgais prāmis nedēļā no Džordžtaunas uz Medanu atiet ceturtdien un līdz tam vēl jāaizbrauc līdz Singapūrai. Tas viņus diemžēl neinteresē – tāda ir kārtība. Labi, kaut ko izdomāsim. Vēl kādu brīdi tusējamies pie vārtiem cerībā atrast kādu darboni, kurš līdzīgi kā Vjangčaņā palīdzētu atrisināt problēmu vīzu, bet nekā konkrēta nav, tomēr paliek vēl cerības, ka Annai izdosies sazvanīt konsulātu Stokholmā un no turienes sagaidīt palīdzību. Gaidīsim rītu.