LANKAVI

Pirms nāves princese Mahsuri nolādēja salas iedzīvotājus nākamajās septiņās paaudzēs, un tiešām vairākus simtus gadus salas iedzīvotāji dzīvoja nabadzībā, tiem regulāri uzbruka pirāti un kaimiņos dzīvojošie taji, bet pati sala pastāvīgi cieta no dabas katastrofām un stihijām, un tikai, kad nomira pēdējie septītās paaudzes pārstāvji, dzīve Lankavi atgriezās normālās sliedēs. Tieši tad valdība nolēma izveidot uz salas valstī vienu no pirmajiem tūrisma centriem, bet 1987. gadā tā tika pasludināta par beznodokļu zonu. Uz arhipelāga galvenās salas parādījās asfaltēti ceļi, elektrība un ūdensvads, tika uzbūvēta lidosta un prāmju termināls.

Kopā ar šīraku noīrējam mopēdus un braucam izpētīt salu. Rietumos ir iespēja ar gondolām uzbraukt vienā no salas augstākajiem kalniem – Marcingang, bet tā kā apkārt ir mūžīgā dūmaka, tad neko daudz apkārt saskatīt nevar. Turpat netālu atrodam ūdenskritumu, kura vēsajā un dzidrajā ūdenī ir iespējams arī nopeldēties. Nopietni ir jārespektē un jāuzmanās no savvaļas mērkaķiem, kuri izmantos pirmo iespēju – pamanot nepieskatītās mantas, ievilks tās džungļos. Nācās par to pārliecināties arī pašiem brīdī, kad bijām aizgājuši attālāk no mopēdiem un atstājuši pie tiem savas mugursomas ar pasēm un kredītkartēm. Labi, ka mugursoma bija lielāka par pašu mērkaķi, kaut gan neskatoties uz to, kādus trīsdesmit metrus viņam izdevās to pavilkt pa zemi.