LUANGPRABANG

Gesthause, kurā nakšņojam, atrodas blakus lielajam templim, un līdz ar saullēktu sakas aktīva mūku darbošanās un mantru skaitīšana. Ar šīm savādajām skanam ari ceļamies. Atrodam karte divus ūdenskritumus netālu no pilsētas un braucam tos meklēt. Tad Kouang Si ir aprakstīts ka lielākais, bet iespaidīgāks ar savam zaļi baltajam kaskādēm noteikti ir Tad Se, tūristu pie pēdējā arī ir mazāk, jo piekļūšana šeit ir sarežģītāka. Laiks šodien ir īpaši sutīgs, un tādā diena neko labāku kā braukt ar moci un peldēties atsvaidzinošajā, tīrajā kalnu upes ūdenī nevar vēlēties. Vakarā pilsētā svētki iet vaļā pilnā sparā, īpaši iecienīta ir visu veidu pirotehnika. Uz šaurajām, ar suvenīriem piekrautajām ieliņām petardes sprāgst vienā laidā.

Sajūta ir tāda, kā poligonā atrodoties. Pie tempļa tiek darināts simboliskais kuģis, kurš tāpat ka daudzi citi mazāki, tumsai iestājoties, tiek nosēts ar degošām svecītēm un tiks palaists pa Mekongas straumi. Nu, tāds svecīšu vakars dienvidu stilā. Pilsētā ir tikai viens bārs, kur pēc vienpadsmitiem vakarā var iedzert kādu glāzi un paklausīties mūziku. Tā gan ir nekāda, bet mugursomā līdzi ir paķērušies arī mūsējie diski. “Lai iesper zibens, gaudo suns…” tagad skan arī Luangprabangā! Izskatās gan, ka par Prāta Vētru priecājamies vienīgi mēs. Ok, izvelkam Polu Saimonu no sava arsenāla – bez izmaiņām. „Kā mūzika patīk?”- Janka uzdod jautājumu blakus sēdošajai begpekerei – šī rausta plecus: „Es labāk Šakiru klausos.”