MANDAH – SAISHAND

Tomēr, kad iebraucam Saišandā, gribas nolekt no moča un bučot asfaltu, jo bezceļi ir tā kā uz brīdi piegriezušies. Atrodam viesnīcu, kurā numuru durvis nav aizslēdzamas, slēdzeņu vietā rēgojas tukši caurumi. Nekas, cilvēkiem ir jāuzticas. Apsēžamies uz viesnīcas kāpnēm, atpogājam aliņus un iesitam viens otram plaukstās. Gobi ir šķērsots, un sajūtair baigi foršā. Pēc pāris stundām ir klāt arī mūsu komanda. Džipam sarauta lupatās riepa, bet arī rezerves ritenis nav daudz labāks, tam ārpusē caurums aizklāts ar ielāpu. Kā viņi aizbrauks līdz Ulanbatorai, nezinu. Lēnām piezogas satraukums, iedomājoties par to, ka rīt būs jāšķērso Ķīnas robeža. Vakar, zvanot uz tūrisma aģentūru, kura palīdzēja ar džipa nomu, meitenes vēlreiz apstiprināja, ka ar transporta līdzekli iebraukt Ķīnā nav iespējams. Protams, līdzīga informācija bija jau pirms izbraukšanas, tomēr izlēmām paļauties uz veiksmi un ATA karneti, ar kuru tīri teorētiski nevajadzētu būt problēmām.