NONG KHIAW – MUANG KHAM

Mēs braucam pa ceļu, kurš kartē atzīmēts kā „dirt road all wether” (dubļi uz ceļa visos laikapstākļos). Tas nozīmē, ka tūristi šeit ieklīst ļoti reti. Dažos ciematos mūs uzlūko kā marsiešus, citviet bērni, ieraudzīdami motociklus, bailēs spiegdami nozūd krūmos. Ir sācies rīsu ražas novākšanas laiks, un ceļa malas noklātas ar palmu paklājiem, uz kuriem graudi un mazie sarkanie pipari, kuri tiek bērti klāt pie visiem ēdieniem, tiek izklāti žāvēšanai. Virtuve lielā mērās ir līdzīga taju virtuvei: ēdot Tom Yam zupu, izjūtas tādas pašas kā sēžot astoņdesmitgrādīgajā pirtī. Visur piedāvājumā „sticky rice” – lipīgie rīsi, kas tiek gatavoti īpašā veidā tos tvaicējot, kamēr tie kļūst stingri un lipīgi un garšīgāki par parastajiem. Braucot no kalna, ir atgadījusies ķibele: vienā no līkumiem sabremzējoties, pakaļējo bremžu pedālis pazūd grīdā – kaut kas krūtīs tā kā drusku palecas uz augšu… Visticamāk, ka manžete nav izturējusi. Jaucam ārā cilindru, jo ar priekšējām vien pa kalniem braukāt būtu pagrūti.

Redzamu defektu manžetei it kā nemana, un remonta komplekts, kuru mums iedevis līdzi Artūrs, stipri atšķiras no oriģinālā, tāpēc jāliek vien kopā vecais un jāmēģina prātīgi braukt. Džungļos celt telti īsti nav kur, tāpēc velkam līdz tuvākajai pilsētai cerībā, ka izdosies atrast kādu gesthausi. Pēdējos 100 km nākas braukt jau pa tumsu. Ik pa brīdim ir jāmēģina izvairīties no lopiem, kuriem, liekas, tieši tumsā uz ceļa ir labākais tusiņš. Pilsētelē ir tieši viena gesthause, kuras ieeja ir izdekorēta ar lielām nesprāgušām amerikāņu armijas aviācijas bumbām no Vjetnamas kara laikiem. Tajā nav neviena tūrista. Nez kāpēc…