20 Mai
- 2014 -
Šodien patīkamais laiks ir palicis otrajā plānā, jo Krievijas-Gruzijas robežas šķērsošana ir izvērtusies diezgan nepatīkamā piedzīvojumā. It īpaši, ja starp šīm divām valstīm ir tikai viens robežpunkts – Verhnij Lars. Te var apjēgt, kā tas ir – ceļot ārpus ērtās Eiropas teritorijas. Bijām jau gatavi šovakar baudīt “paradīzi vārdā Gruzija”, kā pirmajā intervijā izteicās viens no baizeļiem Oskars, bet pašreiz vēl atrodamies viņpus izlolotās sapņu zemes un nezinām, kad un vai vispār tiksim otrā pusē.
Izrādās, ka šajā apgabalā pirms pāris dienām ir notikusi liela dabas kataklizma – sniega un ledus nogruvums no kalniem, kas ir radījis šķēršļus, lai turpinātu ceļu vismaz 1-2 nedēļas. Sākotnēji, sazinoties ar Gruzijas vēstniecību Latvijā, mums ziņoja, ka viss ir kārtībā, un varēsim turpināt ceļu bez aizķeršanās. Šī apstiprinājuma iedrošināti, devāmies robežpunkta virzienā, tomēr tepat Krievijas pusē aina bija pavisam citāda – mūs nemaz nelaida robežas tuvumā un tika atņemti dokumenti. 30 minūtes vēlāk arī ziņas no Gruzijas vēstniecības vairs nebija tik daudzsološas. Tajā brīdī sapratām, ka jāmeklē cits variants. Vismaz krievu robežsardze bija saprotoša un atdeva mums dokumentus. Pirmais variants bija braukt cauri Azerbaidžānai, taču vienīgo likumīgo sauszemes punktu uz šo valsti var šķērsot tikai Krievijas un Azerbaidžānas pilsoņi. Arī vēstniecības ir bezpalīdzīgas šajā jautājumā. Nākamais variants ir braukt atpakaļ līdz Sočiem, kur ik pa laikam ejot prāmis uz Gruzijas pilsētu Poti, bet tas arī vēl nav droši ticams fakts. Esam nobāžījušies. Redzēs, kādas ziņas nesīs rītdiena.
2014-05-20